Saule silda zemīti, sniedziņš kļūst par ūdeni… Tā man ienāca prātā kāds traks automirklis pirms dažiem gadiem Augšzemgalē.
Saule silda zemīti, sniedziņš kļūst par ūdeni… Tā man ienāca prātā kāds traks automirklis pirms dažiem gadiem Augšzemgalē. Toreiz viens pats naktī “golfiņā” braucu pa grants ceļu, kas veda gar Daugavas kreiso krastu. Aiz muguras palika Daugavpils rajona Dviete, kur, starp citu, tagad katoļu baznīcā kalpo Jelgavā daudziem labā atmiņā palikušais priesteris Eduards Zaksis. Pēc mana toreizējā aprēķina, nupat, nupat vajadzēja sākties Jēkabpils rajonam, un tad jau līdz Jēkabpilij, kur biju sarunājis naktsmājas, apkārtne man bija labāk pazīstama. Ceļš tukšs, neviena gājēja vai pretimbraucēja. Nekur ceļa malā nemanīja arī mājas. It kā varēja laist diezgan ātri, taču vietām peļķes un segums tāds pamīksts, sniega kušana mežos vēl turpinājās. Tā spidometrs nerādīja vairāk par sešdesmit septiņdesmit kilometriem stundā. Piepeši tālo uguņu gaismā ieraudzīju, ka kāds ceļa vidū bija saslējis trīs sprunguļus. Tie bija mazliet zemāki par tukšu siena zārdu. Šķērsli varēja apbraukt, taču diezgan nepārprotami tā bija zīme, ka kāds vēlas, lai es tur apstātos. Nobremzēju, neizslēdzis motoru izkāpu ārā. Gaisā jau stipri juta, ka drīz viss plauks un ziedēs. Tālie uguņi turpināja degt un tikai tagad, ciešāk skatoties, ieraudzīju, ka man vairs nav kur braukt. Metrus divdesmit aiz sprunguļu sastatņa zemē bija izveidojusies metrus divus trīs dziļa un varbūt divreiz platāka plaisa. Izskalotajā grants slānī rēgojās kāds lielāks laukakmens, bet ūdeni nekur nemanīja. Daugava savu pavasara palu joku bija izstrādājusi un nu jau puslīdz mierīgi atradās savā vietā. Tā es visu mūžu esmu parādā kādam, pēc kartes skatoties, šķiet, Dunavas pagasta Cukuriņu iedzīvotājam, kas bija uzlicis šo primitīvo, taču varbūt ne tikai mani glābjošo zīmi. Neatceros, vai biju piesprādzējies pie sēdekļa, taču skaidrs, ka ietriekšanās tajā plaisā varēja visādi beigties.
Izskatās, ka arī šopavasar palu ūdeņi var noskriet lavīnveidīgi. Tādēļ dod, Dievs, jaunievēlētās pašvaldības rīcības spējīgas šādus dabas piespēlētus pārbaudījums sekmīgi pārvarēt.
Toreiz es laimīgi aizbraucu līdz Jēkabpilij, pēc tam tālāk līdz Jelgavai un nekādas pretenzijas nevienam necēlu. Tomēr vajadzēja to darīt. Tā taču nedrīkstēja pieļaut, ka vismaz desmit kilometru posmā nebija uzlikta neviena brīdinājuma zīme, kas liecinātu par bīstamo ceļa pārrāvumu. Vienīgais, kā vēlāk ieraudzīju, Jēkabpils avīzē bija publikācija ar bildi, kur divas smaidīgas lauku meitenes sēdēja ceļa vidū un, atskatoties uz fotogrāfu, pār izskaloto pārrāvumu šūpoja kājas.
