Atgriežoties pie «Novadiņā» publicētajiem rakstiem sakarā ar somu žurnālista J.Rislaki pētījumu par ģenerāli K.Berķi, redakcijā atsaucās vecā jelgavniece V.Smilga, kas ilgus gadus bijusi Jelgavā dzīvojušās ģenerāļa vedeklas Helgas draudzene.
Atgriežoties pie “Novadiņā” publicētajiem rakstiem sakarā ar somu žurnālista Jukas Rislaki pētījumu par ģenerāli Krišjāni Berķi, (grāmatas nosaukums “Kur beidzas varavīksne”), redakcijā atsaucās vecā jelgavniece Vera Smilga, kas ilgus gadus bijusi Jelgavā dzīvojušās ģenerāļa vedeklas Helgas draudzene.
Par Smilgas kundzi “Ziņas” rakstījušas saistībā ar sporta vēsturi. 1947./1948. gada ziemas sezonā viņa bija Latvijā ātrāko slidu īpašniece. Kā liecina dokumenti, 1949. gada oktobrī Helga Berķis, kas tikko bija atgriezusies no Sibīrijas, sāka strādāt Jelgavas rūpkombinātā. Tur viņa iepazinās ar Veru Smilgu, kas tolaik bija uzņēmuma komjauniešu sekretāre. “Par politiku nerunājām, nosmējāmies – “kas jādara, tas jādara”. Daudz bija dažādu sabiedrisko darbu, dejojām. Helga tajā visā piedalījās, lai gan pati nedejoja. Toties bija ļoti laba šāvēja. Vēlāk stāstīja, ka viņai Latvijas laikā bijusi sava šautene pat ar optisko tēmēkli,” Smilgas kundze atceras tā laika noskaņas. Jādomā, ka abas jaunās sievietes saistīja zināma likteņa līdzība. Helga, kas izsūtījumā bija zaudējusi savu ģimeni, no pusvārda varēja saprasties ar Veru, kas bija baltgvardu emigranta meita, filtrācijas nometnēs nomocīta un jau 1947. gadā miruša leģionāra atraitne. Jāpiebilst, ka V.Smilgas mātes brālis bija 1941. gadā Litenes nometnē apcietināts un izsūtīts latviešu virsnieks.
Abu daudz cietušo atraitņu draudzība ilga līdz pat Helgas aiziešanai aizsaulē 2000. gada septembrī.
Ko Helga draudzenei stāstīja par savu dzīvi? Viņa slāpējusi sevī vēlēšanos pārbaudīt čekas sniegto ziņu, ka Permas cietumā zaudētais dēliņš Kārlis miris no caurejas. Runājusi par to, ja puisēns izaudzis kādā no Padomju Savienības bērnunamiem, tad saņemtās audzināšanas dēļ tas jau vairs nebūtu viņas bērns. Taču Smilgas kundze pieļauj, ka māte vienmēr gribējusi sev paturēt kaut mazāko cerību, ka dēls tomēr ir dzīvs. To, ka šāda kaut vismazākā iespēja pastāv, raksta arī J.Rislaki. Savas grāmatas beigās viņš min epizodi, ka kādu dienu astoņdesmito gadu beigās Latviešu strēlnieku muzejā (tagadējā Okupācijas muzejā) ienāca gara auguma vīrietis vidējos gados un krieviski teica: “Ja sin Berkisa” (Esmu Berķa dēls – krievu val.). Šī persona varēja būt ģenerāļa mazdēls, dēla Valentīna un vedeklas Helgas dēls. Direktore sākusi viņu iztaujāt. Tad vīrietis piepeši ātri piecēlies un aizgājis. Direktore viņam skrējusi pakaļ, bet nav panākusi. Iespējams, nācējs bija apvainojies par pārāk lielas neticības pilno izjautāšanu.
Dzīvojot Jelgavā, Helga Verai stāstījusi par savu braucienu 1940. gadā uz izsūtījumu Maskavā (sākumā Berķu ģimene tika nometināta kādā Piemaskavas vasarnīcā). Toreiz no Rīgas viņa paņēmusi līdzi tikai kasti ar savām dāmas cepurēm. Citas lietas, piemēram, bērnu ziemas drēbes, kā tolaik šķita, bija liekas.
Viņa atcerējās ģenerāļa suni Hepiju, ko viņš bija iegādājies no Latvijas sūtņa Kārļa Zariņa 1937. gadā Lielbritānijā, piedaloties karaļa Džordža VI kronēšanā.
Smilgas kundze piebilst, ka H.Berķis dzīvojusi no radiem atšķirti. 1950. gada vasarā viņa gribējusi saistīties ar kādu savu tanti Rīgā. Bijis sarunāts kopīgs izbrauciens ar jauno pasažieru upju kuģi “Majakovskij”. Nezin kādu liktenīgu iemeslu dēļ Helga ar Veru uz šo tikšanos nav aizbraukušas. Taču tante “Majakovskij” pirmā reisa katastrofā (tā prasīja 147 upurus) gājusi bojā. To Helga ar Veru secinājušas, apskatot līķus morgos, kā arī noklausoties ziņojumus no kādas Rietumu radiostacijas. Smilgas kundze domā, ka Helga uz šīs radinieces bērēm nav braukusi.
Dzīvojot padomju Latvijā, Helga nevēlējās veidot jaunu ģimeni. Tomēr viņa uzturējusi attiecības ar kādu vīru vārdā Vilis. “Tā tiešām bija platoniska mīlestība. Viņi ļoti ilgi “jūsojās”, saskarsmē nemanīja nekā intīma vai familiāra,” saka V.Smilga. Taču Vilis palīdzēja Helgai uzbūvēt nelielu savrupmāju Sakņudārza ielā. Tur viņa iekopa skaistu dārzu, ābeles bijušas pilnas ar garšīgiem āboliem, kas, ar roku ņemti, glabāti ziemai mājas bēniņos. Vēl viens interesants fakts, ko Smilgas kundze apstiprina pilnīgi droši, ir tas, ka Helga rakstījusi dienasgrāmatu. Kādā no ierakstiem viņa atzīmējusi, ka kopā ar Veriņu tīrījušas lampu. Taču nav zināms, ka šajos pierakstos būtu atspoguļotas arī plašākas pārdomas par dzīvi un vai dienasgrāmata ir saglabājusies.
