Pagājušo piektdien pilsētas kultūras namā svaigā interpretācijā klausītāju vērtēšanai tika nodota nu jau otrā Imanta Kalniņa oratorija.
Pagājušo piektdien pilsētas kultūras namā svaigā interpretācijā klausītāju vērtēšanai tika nodota nu jau otrā Imanta Kalniņa oratorija.
“Dzejnieks un nāra” ir veltījums Imantam Ziedonim. Oratorijas tekstu rakstījis pats dzejnieks. I.Kalniņš šo skaņdarbu komponējis daiļrades ražīgākajā periodā – 1973. gadā. Atsaucot atmiņā divu iepriekšējo gadu atskaņojumus – Karla Orfa kantāti “Carmina Burana” un I.Kalniņa oratoriju “Rīta cēliens”, šis ir jau trešais lielais projekts, kuru realizē diriģents Aigars Merijs – Meri. Tas ir apsveicams notikums, jo trīs gadus pēc kārtas šādu skaņdarbu sagatavošana prasa labi saskaņotu, organizatorisku un māksliniecisku darbu, ar skaitliski lielu izpildītāju piesaisti. Projektā sadarbojas septiņu diriģentu vadīti kolektīvi, kas veido Jelgavas festivālkori.
“Dzejnieks un nāra” pieder pie skaņdarbiem, ko galvenokārt atceras septiņdesmito gadu paaudze kamerkora “Ave Sol” izpildījumā. Tāpēc prieks, ka diriģentu A.Meriju – Meri interesē komponista tā laika it kā piemirsto darbu atskaņošana jaunās paaudzes klausītājiem.
Oratorijas deviņas nelielās daļas stāsta par mīlestību un netveramo, kas tiek risināta reālā un nereālā plānā, kur tie abi ir neatdalāmi: dzīvais – iedomātais, meklētais – atrastais. To I.Kalniņš panācis ar ļoti vienkāršu izteiksmi mūzikā. Skaidras, izteikti reljefas melodijas, kas, atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu melodisko frāzi ar neuzbāzīgu roka ostinētu pavadījumu un melodiju locījumiem, atgādina rotaļas. Lai gan skaņdarbs komponēts pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, viss šķiet pazīstams, oriģināls, vienkāršs un neatdarināms, kas raksturīgs tieši I.Kalniņa daiļradei.
Kārtējo reizi jaunajiem mūziķiem bija iespēja sevi parādīt, pārbaudīt un, protams, gūt gandarījumu par paveikto. Jaunie izpildītāji – Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) kamerorķestris “Sinfonia concertante” un topošie dziedātāji tenors Jānis Kurševs un LMA studente soprāns Elīna Volkmane – īpaši izcēla oratorijas dabisko vienkāršību. Dziedātāji valdzināja ne tikai ar dabiskumu, bet arī ar skaistajiem balss tembriem. Tikai dziedājumos vēl jūtams, ka pietrūkst koncertpieredzes, pašpārliecinātības, bet patīkami, ka abi muzicēja ar pilnu atdevi, sniedzot klausītājiem labāko, ko tobrīd spēja.
Tas arī ir tas vienreizējais, kas caur izpildītājiem – diriģentu orķestri, kori, solistiem – rada saskaņu ar klausītāja dvēseli. A.Merijam – Meri kopā ar septiņiem koru diriģentiem izdevies veiksmīgi paveikt lielu darbu.
Varam jau klausīties šo I.Kalniņa oratoriju vēl saglabātajās vecajās skaņuplatēs, gan no jauna izdotajā CD, bet kultūras nama klausītājiem piepildītā zāle kārtējo reizi bija apliecinājums tam, ka gribam arvien no jauna atgriezties pie senām, it kā nepamatoti piemirstām latviešu mūzikas vērtībām un klausīties tās “dzīvā” koncertizpildījumā.
Klausītāji patiesi izbaudīja I.Kalniņa suģestējošās mūzikas vakaru. Mirklis, kas gan bija stundas garumā, šķita par īsu, un J.Kurševam bija jāatkārto viena no emocionālākajām daļām (“Burbuļojot”) “… tu, nāra, tu, puspasaka…”, kas sniedza vajadzīgo vakara kulmināciju.
