Kad zaudējumi līdzinās uzvarām un uzvaras zaudējumiem, bet joprojām gribas sakrāt tik daudz, lai spētu samaksāt par kļūdām, ir jābūt starpbrīdim. Aiz priekškara var dzert tēju, lūgt Dievu vai uzlikt jaunu parūku.
Kad zaudējumi līdzinās uzvarām un uzvaras zaudējumiem, bet joprojām gribas sakrāt tik daudz, lai spētu samaksāt par kļūdām, ir jābūt starpbrīdim. Aiz priekškara var dzert tēju, lūgt Dievu vai uzlikt jaunu parūku.
Tā kā Dievu lūgt vairākumam šķiet pārāk mistiski, bet parūkas ir dārgas, atliek tējas dzeršanas rituāls. Izvēles iespējas vairs nav lielas – ar cukuru vai bez.
Tad, dzerdams tēju, tu ievēro, ka iela, uz kuras dzīvo, kļuvusi šaura cilvēciski samocītu attiecību dēļ…
Tu izmazgā tējas krūzīti un sāc vākt atkritumus, kas mētājas izteiktu un neizteiktu vārdu formā, saslauki domu strēmeles, lai atdotu ugunij, un saber divkosības un liekulības krāsainos, lētos stikliņus kastītē – citreiz tomēr var noderēt. Saimnieciski.
Tad mostas jauna cerība par to, ka klusumā, mierā un tīrībā var atbraukt viens, lai noliktu jaunu, svaigi krāsotu atkritumu konteineru…
Redz, kā. Laikam brīvība ir gara lidojums pretī savai visdziļākajai esībai. Mūžīga tā var būt tikai mūžībā. Šeit brīvība tāpat kā konteiners ir ieguvusi ļoti ierobežotu formu.
Un tad tu ievēro, ka minūtes puteņo kopā ar puteņiem. Minūtes un sniegs izkūst. Gājējiem kļūst slapjas kājas ceļa turpināšanai un arvien mazāk minūšu dzīves kredītkartē, bet ikdiena savu deklaratīvi egoistisko vajadzību gūstā apēd nojausmas pilnību un mierīgi dzīvo tālāk.
