Ja cilvēkam ir vēlēšanās un iespēja sākt dzīvi no jauna, tas viņam jāatļauj.
Ja cilvēkam ir vēlēšanās un iespēja sākt dzīvi no jauna, tas viņam jāatļauj. Tikai pareizā laikā un vietā. Iluta Krūmiņa to mēģinās darīt. Dievs dod, lai viņai tas izdodas. Pēc 20 psihiatriskajā slimnīcā pavadītiem gadiem Ilutai ir milzīga apņemšanās un ticība, ka viņa spēs sākt dzīvi no jauna. Lai tas tā notiktu, sieviete ļoti cer uz līdzcilvēku sapratni un atbalstu, jo, kā apgalvo Iluta, viņa zina, kā dzīvot.
Šodien aprit divas nedēļas, kopš Iluta vairs nav psihiatriskās slimnīcas paciente, un pagājis tikai pāris dienu no viņas 33. dzimšanas dienas. Savās izjūtās un pieredzē viņa labprāt piekrīt dalīties ar “Ziņām”. Sarunā iesaistās arī psihiatriskās slimnīcas sociālā darbiniece, kas kopā ar medicīnas personālu daudz laika veltījusi Ilutai, viņas pašizaugsmei un atgriešanai sabiedrībā. Sarunas laikā Iluta reti skatās acīs un, šķiet, nedaudz baidās no acu kontakta. Taču ir mierīga un smaidīga.
Atmiņas ir sāpīgas
“Mana dzimtā pilsēta nav Jelgava. Bērnība bija ļoti smaga, to pat grūti izstāstīt. Atceros, ka mani fiziski iespaidoja un vardarbīgi izmantoja vecāki. Katram bērnam tik ļoti vajadzīgā māte regulāri dzēra, es slēpos un bieži uzturējos tumšos pagrabos. Laikam arī tāpēc man tumšas telpas patīk – agrāk tās mani glābušas. Tās nevar nosaukt par atmiņām, tās bija šausmas, jo atmiņas pie manis nāca naktīs… Varbūt parunāsim par kaut ko citu!” ierosina Iluta.
Slimnīcā nokļuvusi 1985. gadā 13 gadu vecumā. Kāds bija ceļš līdz ārstniecības iestādei, sieviete neatceras, bet stāsta, ka vecāki viņu šurp atveduši un atstājuši. Ētisku apsvērumu dēļ Ilutas diagnozi neminēsim, bet sociālā darbiniece apliecina, ka tā nav bijusi psihiska saslimšana, bet gan uzvedības traucējumi. “Ar šādu diagnozi vēl tagad ļoti daudzus bērnus stacionē, viņi pie mums nokļūst izmeklēšanai. Arī Ilutai bijusi smaga bērnība, arī viņas uzvedībā izpaudusies agresija. Līdz ar to Iluta ļoti ierāvās sevī. Un viņai nevarēja piekļūt. Bet tas sabiedrībai nav pieņemams. Slimnīcā Iluta ārstējusies vairākās nodaļās,” skaidro sociālā darbiniece.
Iluta apliecina, ka pēc nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā viņas bioloģiskie vecāki par meitu tā arī nav interesējušies.
Iluta piedzimst no jauna
Pēc nelielas pauzes Iluta atsāk sarunu: “Laikam šis gads būs nozīmīgs ar to, ka esmu it kā piedzimusi no jauna. Esmu laimīga. Es neapstāšos. Izgājusi cauri visām šausmām un murgiem, es labāk saprotu citus.” Viņa ir arī viena no pašpalīdzības grupas vadītājām, kas ieguvusi sertifikātu un ir tiesīga strādāt ar cilvēkiem, kuri paši vai arī kāds no viņu ģimenes locekļiem saskārušies ar garīgās veselības problēmām. Ilutas vadītā grupa ir slimnīcas pacienti.
“Pie manis nākuši tādi paši cilvēki, kāda esmu es, un stāstījuši savas bēdas. Pēc šīm divām nedēļām, sajuzdama brīvību, es joprojām varu apciemot meitenes, ar kurām biju kopā nodaļā. Mēs esam vienota grupiņa, kopā parunājam, pasmejamies, izraudamies. Tad kļūst vieglāk. Pateicoties sociālajai darbiniecei, psiholoģei, kā arī atbalsta grupu pasniedzējiem, esmu daudz ko sapratusi un gatava dzīvot citādi. Mācoties atbalsta grupās, ieguvu zināšanas. Pirmais, ko sapratu, – man patīk mācīties,” stāsta Iluta. Ar lielu sajūsmu viņa runā par savu pēdējo gadu lielāko atklājumu – grāmatām. Tās viņa burtiski “apēd”. Pašmācībā Iluta sākusi angļu valodas apguvi un ar lepnumu teic, ka neapstāšoties, viņa vēl grib apgūt arī datorprasmi. “Mani satrauc cilvēku vienaldzība, dažkārt totālais trulums. Kārtojot lietas, kas man būs vajadzīgas, sākot patstāvīgu dzīvi, esmu saskārusies ar lielu birokrātiju un ierēdņu ne visai laipno attieksmi.” Kamēr vēl nav pašai savas ligzdiņas, Iluta īrē naktsmītni pie draudzenes. Pāris reižu nedēļā viņa brauc uz Jelgavu, kur tiekas un strādā ar pašpalīdzības grupas dalībniecēm.
Tik uz priekšu!
Lai kādas arī būtu atmiņas par slimnīcā pavadītajiem gadiem, Iluta piekrīt sociālajai darbiniecei, ka pašreizējā personāla attieksme un iejūtība slimnīcā nav salīdzināma ar to, kāda bijusi kādreiz. “Protams, tas nav attiecināms uz visiem cilvēkiem un visām nodaļām, bet attieksme ir mainījusies, kļuvusi daudz pozitīvāka. Ārsti, psihologs un citi darbinieki man ļoti daudz palīdzējuši un strādājuši, lai es šodien būtu tur, kur es esmu, – Lielajā dzīvē.
Jautāju Ilutai, kāda bija viņas pirmā diena ārpus slimnīcas. “Par spīti tam, ka nodaļas vadītāja nebija īsti pārliecināta, vai varu pati veidot savu dzīvi, ārstu komisija man tomēr deva iespēju. Kad izgāju pa slimnīcas vārtiem, uzreiz devos kārtot savas sociālās lietas, vēl nodaļā rūpīgi visu soli pa solītim izplānoju, kur iešu, ko un kā darīšu. Nodaļā esot, izveidoju pierakstus “Mana dzīves kvalitāte”, kurā redzamas manas gaitas un tas, ar ko pašlaik nodarbojos,” rāda Iluta.
Pārsteidz rokraksts, rūpīgs ļoti skaists, un zīmējumi. Lai arī viņas mīļākā krāsa ir zilā, zīmējumos daudz ir dzeltenās – saules krāsas. Grāmatas pirmo lappusi grezno putns ar izplestiem spārniem. Vienā spārnā attēlota slimnīcas vide, kurā Iluta bija toreiz, sarakstīti darbi, kas jāveic dzīves sakārtošanai, plāni un mērķi. Netrūkst vārdu sevis uzmundrināšanai. Tur arī rakstīts: “Mērķis – iegūt ārpus slimnīcas sociālās mājas dzīvokli, būt veselai, stiprai, papildināt zināšanas, jaunas iemaņas un praksi.”
“Iluta daudz strādā ar sevi, ļoti daudz lasa, viņa ir izlasījusi visas manas grāmatas. Tās nav daiļliteratūra, bet nopietnas psiholoģiskas grāmatas par saskarsmi, attiecībām, ķermeņa valodu, medicīniskām problēmām. Strādājot pašpalīdzības grupā, materiālus viņa gatavo arī pati. Veido testus un paraugus, kā cilvēks varētu atvērties, pārvarēt sevi, veidot pašcieņu. Viņa iemācījusies, ka mērķi nevar veidot globālā līmenī. Mērķi ir noteikti, saprotami. Iluta uz to iet pa solītim. Viņas pirmais mērķis bija dabūt sociālo dzīvokli. Iluta gāja, cīnījās, nu uzņemta rindā. Cilvēkam, kas tik ilgi bijis stacionārā, tagad pašam sākt daudzas lietas ir ļoti grūti. Viņa tam veiksmīgi tikusi pāri un pierādījusi, ka var to izdarīt, un es ļoti ceru, ka sāktais tiks turpināts. Ilutai jāiegūst pamatizglītība, lai varētu stāties uzskaitē Nodarbinātības valsts aģentūrā un veiksmīgi pretendēt uz kādu darbu. Ļoti iespējams, ka Iluta varētu strādāt kādā no subsidētām darba vietām. Tas būtu ļoti liels pozitīvs pavērsiens viņas dzīvē,” pārliecināta sociālā darbiniece. Lai arī iznākot no slimnīcas viņas kabatā bija tikai 14 latu, pirmais, ko Iluta izdarīja, – nopirka žurnālu “Psiholoģijas pasaule”, nokārtoja lietas, kas saistītas ar sociālajiem jautājumiem, nopirka ziedu pušķi un apsveica kādu cilvēku vārdadienā. Pašlaik vienīgie Ilutas ienākumi ir valsts pensija par invaliditāti no bērnības – 50 latu. Ar to izdzīvot ir ļoti grūti.
Līdzko ko būšu iekārtojusies savā dzīvoklī, meklēšu iespēju turpināt mācīties un pabeigt pamatskolu, vēlāk arī apgūt profesiju. Es cīnīšos, lai šajā slimnīcā būtu pacientu padome, tāda ir arī citu pilsētu psihiatriskajās slimnīcās. Pacientiem ir savas vēlmes un vajadzības kā katram indivīdam, jo tie ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēkiem. Par to gan Iluta pati nestāsta, bet uz jautājumu, vai viņa vēlētos savu ģimeni, pasmaida un atbild: “Jā, protams!”
Atliek vien novēlēt Ilutai doties tik uz priekšu un skarbajā dzīves ceļā nepaklupt, nesalūzt un izturēt!
