Viedokli vaicājām Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas vadītājai socioloģijas profesorei, Latvijas Pārskata par tautas attīstību galvenajai redaktorei Aijai Zobenai.
Viedokli vaicājām Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas vadītājai socioloģijas profesorei, Latvijas Pārskata par tautas attīstību galvenajai redaktorei Aijai Zobenai.
Lauku dzīvesveidam vienmēr bijusi raksturīga sadzīves un ražošanas attiecību cieša sasaiste. Zemnieku saimniecībām kļūstot par biežāk sastopamo lauksaimnieciskās ražošanas organizācijas formu, ļoti bieži ražošanas attiecības savijas arī ar ģimenes attiecībām. Zemnieku saimniecība ir viena no situācijām, kad nelielā kopienā sastopamas daudzveidīgas lomas un attiecības. Angļu valodā tiek lietots termins “family farm”, burtiski tulkojot, tā ir ģimenes ferma. Manuprāt, tas ļoti labi raksturo zemnieku saimniecības divējādo dabu – zemnieku sēta ir gan dzīves, gan darba vieta cilvēkiem, kas ir gan radinieki, gan kopā dara vienu darbu. Vadītājs, izpildītājs, pārvaldnieks, ražošanas tehnologs, tirgotājs utt. – visas šīs lomas var veikt viens (divi, trīs) cilvēks. Ar tām viņi var mainīties varbūt pat vairākas reizes dienā. Iespēja izmantot ģimenes resursus (kapitālu, darbaspēku, autoritāti, emocionālo piesaisti utt.) ir viens no būtiskiem faktoriem, kas paaugstina zemnieku saimniecības kā ražošanas uzņēmuma konkurences spēju, ļauj mobilizēt tādus resursus, kas citiem uzņēmumiem nav pieejami. Pilsētnieki brīvajā laikā vāc sienu, rok kartupeļus vecāku saimniecībā, jau kuro reizi purpinot, ka tos kartupeļus, pienu utt. daudz lētāk ir nopirkt. Bet vecāki taču visu mūžu ir slaukuši govi, turējuši cūku, audzējuši kartupeļus… Latvijā tik bieži sastopamajās pusnaturālajās lauku saimniecībās tirgus produkcijas ražošana no pašu iztikas nodrošināšanas nemaz nav nošķirama.
Vai ciešā saikne ar ražošanu labvēlīgi ietekmē arī ģimenes attiecības? Uz šo jautājumu atbildēt nav vienkārši. Teorētiski – jo vairāk sociālo saišu, jo ciešāk tās saista grupas locekļus. Šīs saites var salīdzināt ar virvi, kas savīta no daudzām smalkām šķiedriņām, kas katra ir trausla un viegli pārraujama. Tāpat kā ģimenes attiecības palielina zemnieku saimniecības konkurences spēju, tā arī kopīgas biznesa intereses nostiprina ģimeni. Šķirot laulību, vīrs riskē zaudēt kvalificētu grāmatvedi vai sieva – savas saimniecības uzticamu pārvaldnieku. Ne velti literatūrā šie motīvi bieži apspēlēti. Kaut vai Blaumaņa “No saldenās pudeles” – jaunā saimniece meklē mīlamu vīru, bet uzticamu darbu pārraudzītāju un vadītāju (priekšstrādnieku) ar laulības saitēm saimniecībai piesaistīt gatava gan atraitne – māte –, gan izdarīga vecmeita – mātesmāsa…
Liela mēroga ražošanā priekšroka tiek dota profesionālajai kvalifikācijai, aprēķinam – tas viss samazina risku, padara procesu prognozējamāku. Lauksaimnieciskā ražošana jau ir viena no riskantākajām – tā pakļauta gan klimata, gan politiskajām svārstībām. Laulības, ģimenes attiecību nestabilitāte var kļūt par papildu risku.
Intensīvā, specializētā ražošanā emocionāli piesātinātām, temperamentīgām attiecībām nav vietas. Ļoti bieži zemnieku saimniecība kā neliels uzņēmums nespēj nodrošināt ar pilna laika darbu pat vienu cilvēku. Ne velti Rietumeiropā liels ir daļēja laika saimniecību skaits. Tad nu zemnieku saimniecība ir darbavieta vienam ģimenes loceklim, bet mājvieta visai ģimenei. Protams, visi ģimenes locekļi vairāk vai mazāk ir informēti par to, kas viņu mājās notiek, bet darbos iesaistās tikai saspringtākajos periodos.
Šajā situācijā aktualizējas ģimenes – ražošanas attiecību aspekts – kā izveidot ģimeni, ja laukos sievietēm īsti nav ko darīt? Ne velti bieži vien starptautiski iepazīšanās dienesti meklē līgavas turīgiem austrāliešu fermeriem, kas sekmīgi tiek galā ar darbiem nomaļās fermās, bet kam sirds alkst maiguma. Arī Latvijā dažviet mīt gana turīgi un izdarīgi vecpuiši, kas tuvākajā apkārtnē labu līgavu nespēj atrast, jo tās smukās un izglītotās grib dzīvot pilsētā un veidot savu profesionālo karjeru.
Kā izglītot zemnieku dzīvesbiedres? Arī tad, ja sieviete nevēlas strādāt algotu darbu ārpus mājas, apgūstot iemaņas lietvedībā, grāmatvedībā utt., viņa var kļūt par palīgu vīram darbos. Pilsētnieku ģimenē bieži vien kopīgās saimniecības lietas aprobežojas ar lēmumiem par to, kā iekārtot mājokli un kurus pensiju fondus izvēlēties, savukārt laucinieki spriež, ko sēt, vai turpināt slaukt govis vai arī krustot tās ar gaļas buļļiem un pakāpeniski veidot zīdītājgovju ganāmpulku… Varbūt pāriet uz bioloģisko saimniekošanu? Par to maksājot subsīdijas, bet vai nu tas var būt kas nopietns, ja minerālmēslus nedrīkstot kaisīt? Un vai vispār vērts plēsties, ja bērni pilsētā un uz laukiem atpakaļ nenāks? Te nu viss ir vienuviet – ģimene un saimniecība, te nu ir tā “ražošanas sapulce”, “stratēģiskās vadības grupa”.
