Pateicoties Vides aizsardzības dienesta, personīgi Hardija Verbeļa gādībai, kas nodrošināja transportu, 15 jelgavnieku 16. martā devās godināt kritušo latviešu leģionāru piemiņu.
Pateicoties Vides aizsardzības dienesta, personīgi Hardija Verbeļa gādībai, kas nodrošināja transportu, 15 jelgavnieku 16. martā devās godināt kritušo latviešu leģionāru piemiņu. Viņu vidū kā svētceļojumā cauri kauju laukiem devās arī bijušie leģionāri jelgavnieki Alberts Būriņš, Jānis Turakovs, Andrejs Girgensons, Pēteris Krūmiņš un šā raksta autors. Retas ir veco cīnītāju rindas. Daļa 16. marta pasākumu vēro TV, citi klausās radio, bet lielākā daļa pievienojusies ap 50 tūkstošiem karavīru debesu karotāju pulkos. Tiem var pieskaitīt nezināmos tūkstošus, kas pēc kara “par dzimtenes nodevību” gāja bojā vergu darbos. Tos, kuri atgriezās, reabilitēja. Bet tagad viņus apvaino no jauna – par drosmi stāties savas dzimtenes sardzē ar ieročiem rokās, bet svešos formas tērpos.
Atkāpjoties uz Kurzemi, redzējām neskaitāmas pamestas latviešu sētas, klīstošos lopus, cilvēkus, kas atstāja visu, bēgot no posta un nāves, ko līdzi nesa karotāji ar piecstaru zvaigznēm pie cepurēm. Neviens viņus toreiz ar ziediem negaidīja. Izmantojot latviešu karavīru patriotismu, vācieši jau no Lubānas līdz Morei pretī uzbrucēju ķīlim raidīja latviešu leģionārus. Viņu varonība radīja iespēju daudziem šodienas viņu nicinātājiem izvairīties no komunisma represijām. Kas būtu noticis, ja 1944. gada Ziemassvētku kaujās būtu izdevies ienaidnieka iecerētais frontes pārrāvums? Par to liecina traģiskie notikumi Vācijā, kad tā trīs dienas nonāca iekarotāju rokās. Par to nestāsta informācijas līdzekļos, nemāca skolās. Toties cenšas padarīt latviešu karavīrus par vācu rokas puišiem, kam būtu jāatbild par viņu noziegumiem pret cilvēcību, ko tiesāja Nirnbergā. Kad tiesās komunismu, kas nonāvējis ap 130 miljonu nevainīgu cilvēku? Kas Krieviju, jo tā nevēlas izbeigt savu agresīvo politiku, iejaucoties neatkarīgu valstu politiskā un saimnieciskā dzīvē?
Bet mēs ticam taisnības uzvarai. Tās arī bija galvenās atziņas, ko ieguva 16. marta saieta dalībnieki Lestenē.
Lai mūsu svinīgo pasākumu netraucētu nelūgti viesi, Lestenē transportu pārbaudīja policisti. Par kārtību un drošību gādāja Zemessardzes 42. bataljona zemessargi.
Necerēti kupls todien bija karogu mežs pie Latvijas Mātes tēla, arī daudz dalībnieku no visiem Latvijas novadiem. Iepriecināja jaunieši no dažādām organizācijām, skolēni. Ziedi klāja kupenu kalnus, sniegi – kapu kopiņas.
Svētbrīdī memoriāla pakājē ziedus nolika un runāja Anna Seile, Juris Dalbiņš un Dzintars Ābiķis. Edgars Skreija nolasīja brigādes ģenerāļa Jura Vectirāna apsveikumu leģionāriem. Daudzās delegācijas un sabiedrisko organizāciju pārstāvji godināja šo vīru varonību un aicināja mūžu godināt viņu piemiņu.
Sniegputenis, kas Lestenē sākās līdz ar atmiņu pirmajiem vārdiem, bija savērpies necaurredzamā dvēseļu putenī, atnesdams sveicienu no tiem tūkstošiem, kas nepārnāca no Krievijas, Latvijas, Polijas, Vācijas kauju laukiem…
Ar ticību, ka klusā cīņa par patiesību Otrā pasaules kara traģiskajos notikumos Latvijā reiz beigsies ar taisnības uzvaru, devāmies mājup.
