Lielā Piektdiena – kā demokrātijas «paraugstunda». Klusā Sestdiena – kā apjukums pēc vēlēšanām. Ko īsti esam izdarījuši? Kāpēc tādi rezultāti?
Lielā Piektdiena – kā demokrātijas “paraugstunda”. Klusā Sestdiena – kā apjukums pēc vēlēšanām.
Ko īsti esam izdarījuši? Kāpēc tādi rezultāti?
“Man nāk prātā kāda doma, ko mēs, gados jauni teoloģijas studenti, kuriem auseklīši spīdēja acīs, dzirdējām no tagad jau mūžībā aizgājušā profesora Visvalža Varneša Klīves un toreiz nepieņēmām. Viņš uzdeva jautājumu – kas ir labāka – demokrātija vai monarhija. Auditorijā sacēlās milzīgs troksnis. Bijām apvainojušies par jautājumu. Tikko atbrīvojušies no totalitārā režīma, padomju vara vēl valdīja masveidā, bet mums uzdod tādu jautājumu! Mēs kliedzām: “Demokrātija!” Manifestāciju noklausījies, profesors teica: “No savas dzīves pieredzes varu teikt, ka šīs divas sistēmas ir atšķirīgas, pie tā vajadzētu likt punktu.
Pēc definīcijas, demokrātija ir vislabākā pārvaldes forma gudrā sabiedrībā, bet vai jebkad un jebkur pasaulē visa sabiedrība ir bijusi gudra? Ja domājam analītiski, tad pat pēc definīcijas šo formu vairs nevar uzskatīt par ideālu.” Jo ilgāk dzīvoju, jo pārliecinos, ka profesoram bija taisnība.
Vārds “demokrātija” cēlies no grieķu “demos”, kura nozīme ir pūlis, kas salasījies valdnieka pagalmā. Nav citu pazīmju kā vien tas, ka viņi tur ir – skoloti, neskoloti, jauni, veci. Demokrātija nav tautas vara, tad to varētu saukt “etnokrātija”. Demokrātija ir pūļa vara. Nevar prasīt no pūļa, lai tam būtu izcilas kvalitātes. Tā būtu pat diezgan muļķīga prasība. “Demos” ir pūlis, nevis akadēmiķu konference. Pūlim ir tikai viena pazīme – viņi ir kopā, nekādu citu parametru ne pēc vecuma, ne inteliģences, ne pasaules uztveres utt.
Demokrātija nevar būt bezgalīga. Pūlis izdara izvēli, tālākais atkarīgs no tā, ko tas izvēlējies. Un katram nākas personificēt šo izvēli kā savējo un atbalstīt to, kas šo varu ir iekarojis. ASV demokrātijā tas labi redzams – pirms vēlēšanām cīņa, bet pēc – “Lai dzīvo prezidents!”. Nepārtraukta demokrātija nogurdina.
Bet no šīm divām cilvēku iedibinātajām kārtībām varam doties tālāk varas hierarhijā. Augstākā vara – Dieva vara jeb teokrātija – nav ievēlama, ieceļama vai gāžama. Lai ko darītu pūlis, Dievs paliek savā vietā. “Teos” – tēvs, “teokrātija” – tēva vara.
Teokrātijā ir likumi, kurus var neievērot, bet tie nav pārveidojami, pārsūdzami, nobalsojami. Viņa vara ir atvērta katra cilvēka brīvai izvēlei. Dievs neizmanto monarha varas uzturēšanas līdzekļus, bet Lielajā Piektdienā Viņš pieļāva pilnīgu demokrātiju.
Tieši šogad man jādomā par to, ka, lasot par Jēzus gājienu uz Jeruzalemi, sastopamies ar ārkārtīgu cilvēku dažādību. Un katrs cilvēks dzird, saprot, uztver un vērtē lietas pēc savas izpratnes mērauklas. Pūpolsvētdienā gavilējošais pūlis nebija nodevēju bars. Viņiem katram bija izpratne par to, kas ir Jēzus. Vieni viņu interpretēja kā politisku līderi, mesiānisku vadoni, kas gāzīs nīsto Romas impēriju, otri bija dzirdējuši par viņa dziedināšanas spējām un iedomājās, ka templī notiks vērienīgas dziedināšanas, ka jebkurš no klātesošajiem tiks izārstēts no sērgām, trešie cerības lika uz sociālās palīdzības programmu, jo bija uzzinājuši par lielo ļaužu pulku, ko Jēzus bija pabarojis.
Bet viņš neattaisnoja neviena cerības, darbojās pēc autonomas programmas, kas nevienam nav ne saprotama, ne vajadzīga. Atšķirībā no pārējās kompānijas mācekļi, cik spēja, turēja līdzi ne tik daudz aiz pārliecības, cik pieredzes dēļ, ka visneizprotamākās situācijas atrisinās.
Mocekļu nāve ir varonīga. Jēzus nāve – jēgpilna.
