Pūļa potences ir neierobežotas, tāpat kā cilvēka iespējas nav skaidri definējamas. Vienmēr paliek iespējas attīstībai – sportā, zinātnē, ekstrēmās situācijās, jebkurā jomā.
Pūļa potences ir neierobežotas, tāpat kā cilvēka iespējas nav skaidri definējamas. Vienmēr paliek iespējas attīstībai – sportā, zinātnē, ekstrēmās situācijās, jebkurā jomā. Bīstami ir tas, ka pūļa nevadāmībai dažkārt var pietikt ar vismazāko dzirksti vai arī otrādi – pietiek ar nelielu impulsu, lai vadītu vēlamā virzienā.
Viss atkarīgs no vēlmēm. Pūlim kā šāda veida kopībai var būt arī mērķis. Varam minēt, piemēram, hokeja fanus, kas grib, lai viņu komanda uzvarētu. Ja piepildās vēlmes, ir eiforija. Pārgalvīgs prieks par uzvaru, dusmas par zaudējumu. Emocionālas galējības.
Tā ir sakāpinātā gaisotne – nedēļu pirms Lieldienām, Jēzum ieejot Jeruzalemē. Visi kliedz “ozianna”, pūlis ir par viņu, fano, bet tajā pašā laikā tas nemaz nezina, par ko fano, ir eiforijā, cilvēki neizprot situāciju, īsti nezina, kas Kristus ir. Šādā situācijā “ozianna” ir viegli pavērst citā gultnē.
Situāciju izmanto atsevišķi politiskie un reliģiskie spēki. Viņu mērķis – ar pūli novākt Kristu. Tas ir likumīgi. Tiesneši ir iemācījušies un spēj saskatīt to, kas rakstīts likumos. Sausā burta kalpība sašķeļ. Ne velti Pilāts uzdod Kristum jautājumu: “Kas ir patiesība?” Jēzus apgalvo, ka viņš ir ķēniņš, runā par tempļa noplēšanu. Ambicioza personība, kas rada nevajadzīgu nemieru, nojauc pierasto kārtību. Uzrādītā apsūdzība ir likumīga. Kristus uztaisa revolūciju, bet ne politiski. Politiku viņš atstāj vecajā gultnē.
Domājot par šodienas situāciju, vairāk jādomā nevis par pūļa eiforiju, bet par vienaldzību. Un dažreiz vienaldzība ir vēl bīstamāka. Šodien cilvēks vairās uzdot sev neērtus jautājumus, kas mudinātu nostāties par vai pret. Cilvēki izveidojuši katrs savus dieviņus, savus elkus, paši sevi pacēluši Dieva vietā. Viņi ir pārāki, gan apgalvojot, ka ir toleranti. Latīniski tas nozīmē iecietību, citādi domājošo cienīšanu, bet mūsdienās tolerance visbiežāk izpaužas nevis kā cieņa, bet vienaldzība.
Mēs katrs sevi šajā Pūpolsvētdienas, Lielās Piektdienas un augšāmcelšanās bildē varam “iezīmēt” dažādās lomās. Atsevišķās situācijās varam būt ikvienā no šīm ļaužu grupām – kā krustā sitēji, jo darām savu darbu, ņemam naglas un neatbildam ne par ko citu, kā vērotāji – vērojam sensāciju. Iespējams, līdzīgi kā Pilāts varam uzdot jautājumu: “Bet kas ir patiesība?” Varam būt tiesneši, smējēji, noliedzēji, izmisuma un neziņas mocītie. Būt kā Marija, kuras izmisumu un sāpes nav iespējams aprakstīt.
Lai arī sakām, ka Kristus visu jau izdarījis, šis laiks ir vēl viena iespēja – mācīties tuvākmīlestību, upurēt sevi otra labā.
Lieldienas ir mazāk komerciālas nekā Ziemassvētki, tomēr tirgus ir liels. Vienīgie kristiešu svētki, kas nav komercializēti, ir Vasarsvētki. Varbūt tāpēc, ka tie nesakrīt ar gadskārtu ritiem un rituāliem un vairāk saistīti ar baznīcu iekšējo dzīvi.
Lieldienas ir priecīgi svētki, bet prieku es tomēr iedalītu divās kategorijās – garīgā un emocionālā. Garīgs prieks ir par Kristus augšāmcelšanos, bet emocionāls šajos svētkos vērojams plašākā sabiedrībā.
