Kristieši visā pasaulē svin Lieldienas un priecājas, ka Kristus uzvarējis nāvi un augšāmcēlies. Nav tā, ka cilvēki vairs necieš un nemirst, bet viņu ciešanām un nāvei Kristus devis jēgu.
Kristieši visā pasaulē svin Lieldienas un priecājas, ka Kristus uzvarējis nāvi un augšāmcēlies. Nav tā, ka cilvēki vairs necieš un nemirst, bet viņu ciešanām un nāvei Kristus devis jēgu. Cilvēku ciešanas un nāve, vienotas ar Kristus ciešanām un nāvi, iegūst atpestīšanas nozīmi. Mēs ciešam un ejam nāvē ar Kristu, lai augšāmceltos ar viņu un ieietu mūžīgajā laimībā.
Šodienas Latvijas kultūras dzīve veidojas pēc rietumu labklājības kultūras standartiem, kas sevi pieteic: “Ja es esmu ar Dievu, tad man jābūt veselam, bagātam un brīvam no ciešanām, pat no nāves.” Atceros, kā pie ASV galvaspilsētas Vašingtonas tika plānota un pēc visiem labklājības rādītājiem uzbūvēta moderna pilsēta. Taču tur bija aizmirsts ieplānot slimnīcu un kapsētu. Nez vai līdzīga plānošanas ačgārnība neparādīsies, būvējot modernās jaunbūves ap Rīgu. Lai gan ar ļaunumu un ciešanām saskaramies ik uz soļa, tomēr nelabprāt par to gribam pieminēt labklājības kultūrā. Jānotiek Aušvicas nāves nometnes 60 gadu atbrīvošanas atcerei, lai saprastu grēka radītā ļaunuma traģēdiju, vai mūsu pašu dienās 11. septembrim Ņujorkā, ASV, kad tika sagrauti divi torņi un tūkstošiem cilvēku gāja bojā, vai pagājušā gada 11. martam Madridē, Spānijā, kur uzspridzināja vilcienus un simtiem cilvēku zaudēja dzīvību, vai arī 2004. gada beigās cunami dienvidaustrumu Āzijā, kur daba aizrāva nāvē simtiem tūkstošu dzīvību. Saskārušies ar iznīcības draudiem, cilvēki sāk uzdot jautājumus par Dievu, ciešanām, grēka ļaunumu, cieņu, nāvi, mūžību.
Jēzus, ciešot un mirstot uz krusta Golgātas kalnā, atklāja patiesību par grēka ļaunumu. Skatoties Mela Gibsona filmu “Kristus ciešanas”, mēs jautājam: “Vai Kristum bija tik daudz jācieš?” Filma mums liek aizdomāties par ciešanu jēgu un to saistību ar mūsu eksistenci. Pateicoties Kristus nāvei pie krusta, mēs labāk izprotam Dieva lielo mīlestību un klātbūtni cilvēku vidū un dzirdam Kristus vārdus: “Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara!” (Lk 23,34) Piedot ļaundariem nozīmē tos mīlēt ar pārdabisku mīlestību, ar kādu Dievs mūs visus mīl.
Paradīzes dārzā bija aizliegtais koks, pie kura Ādams un Ieva sagrēkoja. Šodien baznīcās stāv Krusta koks, uz kura nomira Kristus. Tas kļuvis par mūsu pestīšanas zīmi, par atbrīvošanas zīmi, par augšāmcelšanās zīmi. Baznīcas liturģijā to apzīmē kā Laimīgo Vainu, kas mums atnesusi jaunu dzīvi Kungā Kristū. Mēs mirstam, bet lai ieietu laimīgā mūžībā. Mēs ciešam, bet mūsu ciešanām ir augstāka, pārdabiska, vērtība. Mēs tiekam pestīti, iecelti Dieva bērnu godā caur kristības sakramentu. Ar kristības ūdeni mēs tiekam nomazgāti no grēka ļaunuma un kļūstam par atjaunotiem cilvēkiem. Iepriekš dzīvojām grēka ļaunuma tumsā, bet tagad dzīvojam Kristus ticības Gaismā. Svētā Patrika, Īrijas aizbildņa, vārdiem varētu teikt: “Kristus ar mani, Kristus manā priekšā, Kristus aiz manis, Kristus zem manis, Kristus pa kreisi, Kristus pa labi. Kristus mans Glābējs, Kristus mana Augšāmcelšanās.” Jēzus Kristus personā ir augšāmcelšanās un dzīvība (Jņ 11,5).
Ebrejiem Ēģiptes verdzībā Lieldienas bija atgriešanās apsolītajā zemē. Lai tur nonāktu, viņiem bija jāiziet cauri Nāves jūras ūdeņiem un draudošam tuksnesim. Arī mūsu Lieldienas var būt atgriešanās no grēka pasaules, kādas atkarības vai bezjēdzīgas dzīves centieniem. Katra cilvēka Lieldienas ir tas laiks, kad atgriežamies pie Dieva, pārvarot skumjas un izmisumu, zaudēto ģimenes dzīvi vai bērnu nesaticību. Lieldienas ir sīva cīņa, kas vainagojas ar uzvaru. Lieldienās kristieši svin Kristus uzvaru pār nāvi, bet katrs cilvēks var svinēt svētkus, ka labais uzvarējis ļauno. Lieldienas ir brīvības svētki no grēka atkarības un arī ticības svētki, ka Kristus ir augšāmcēlies un mūs izglābis.
Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
