Dziļš klusums pārvēlies pār latvju sētu, jo visiem pavēlēts ir projām braukt.
Dziļš klusums pārvēlies pār latvju sētu,
Jo visiem pavēlēts ir projām braukt.
Gulst Baigā nakts pār zemi svētu,
Nekad vairs saimi kopā nesasaukt.
Māras diena, bet Latvijā bango svešas varas akcija – izvest pēc iespējas vairāk lauku cilvēku. Tas divu iemeslu dēļ – pirmkārt, lauku saimnieki nav ar mieru iet kolhozā un visu savu iedzīvi un lopus sadzīt koplietošanai, otrkārt, mežos joprojām uzturas pretošanās grupas, kas neļauj brīvi izrīkoties jaunās varas ieceltiem pakalpiņiem. Naidā par to, ka nepildās Maskavai dotie solījumi, notiek cilvēku izvešana. Tas nav vienas dienas darbs. Akcija gatavota lielā slepenībā, tai dots pat kodēts nosaukums “Krasta banga”. Kur vēl trāpīgāk! Vienā naktī izraut no mājām desmitiem tūkstošu ģimeņu, sagādāt transportu aizvešanai līdz stacijai un tad – vagoni, vagoni, vagoni… Desmiti, simti vagonu, simti vilcienu sastāvu. Tie ir 210 ešelonu, kurus piepilda vienā naktī. Visa Latvija slīgst sērās par saviem tuvajiem cilvēkiem. Tiem lemts smagais vergu ceļš, lai beidzot pasludinātu, ka uz mūžu. Izved visus – jauns vai vecs, bērns vai sirmgalvis, slims vai vesels. Spēcīgu vīriešu maz, tie iesaukti sarkanajā armijā, bieži arī viņu māte ir sarakstos. Kādā stacijā pieved kārtējo cilvēku vedumu un izceļ no tā ar visu gultasmaisu vecu lauku māju saimnieci. Arī viņas ceļš beidzies… Tuvinieki un māte paliek. Starp mašīnām un zirgu pajūgiem. Citur gauži raud zīdainis – slapjš, nebarots. Mātei pietrūcis piena, viņa spiesta noskatīties, kā pirmdzimtais mirst. Lēni un mokoši bada nāvē. Un tad vilcieni atkal sakustas un, raustot vagonus, atstāj ielādēšanas vietu.
Šausmu pārņemtā Latvija klusē, lai par nevietā izteiktu vārdu netiktu pievienoti aizvedamajiem. Meža cīnītāji vēl ciešāk sakož zobus, kad uzzina, ka viņu mīļo vairs nav. Tā nav vienīgā tāda nakts, seko citas, tikai mazākos apmēros. Pavasari nomaina vasaras pilnbrieds. Jāņu nakts. Skaistā un burvību pilnā nakts. Daļai tā paiet svešumā, daļa to atzīmē tepat, bet visiem vienas domas. Skan Breikša vārdi: “Uz tāliem ciemiem netiks kumeļš jūgts, un nenāks prieks pat Jāņu naktī lūgts.”
Bez palīdzības tiek aplenktas pretošanās grupas, kolhozi dzimst kā sēnes, palicēji dara visu, lai izdzīvotu. Lai arī viņus neizsūtītu. Kā aizlauzti velkas gadi tur un te. Daudzi neiztur un paliek svešumā, bezvārda kapos ierušināti. Vai nezināmos plašumos. Šejienieši, kolhoznieki, cenšas izdzīvot ar to sauju graudu, ko saņem par izstrādes dienām, un visi gaida. Visi cer. Cerība mirst pēdējā.
