Kas jūs motivē strādāt? Alga? Karjeras iespējas? Varbūt viss kopā? Lai nu kā, bet vairums Latvijā strādājošo atzīst, ka viņu atalgojums ir tālu no vēlamā.
Kas jūs motivē strādāt? Alga? Karjeras iespējas? Varbūt viss kopā? Lai nu kā, bet vairums Latvijā strādājošo atzīst, ka viņu atalgojums ir tālu no vēlamā. Sabiedriskā organizācija Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), kas apvieno mūsu valsts darba devējus, nesen nākusi klajā ar visai interesantu priekšlikumu. Izrādās, pašreizējam Darba likumam jākļūst elastīgākam, jo Latvijā noteiktais minimālais piemaksu apmērs par virsstundu darbu ir viens no vislielākajiem ES. Tieši tagad arī aktualizējies jautājums par darba attiecību liberalizēšanas nepieciešamību Latvijā, kas šā gada februārī tika apspriests Latvijas un Eiropas Komisijas Nodarbinātības ģenerāldirektorāta divpusējās sarunās par Lisabonas stratēģijas nodarbinātības prioritāšu īstenošanu Latvijā. Vēstulē LDDK raksta: “Ikdienā mēs redzam, ka Latvijas darba tirgus un pat salīdzinoši zemā darba samaksa nav konkurētspējīga izmaksu ziņā ar Āzijas un citu strauji augošo reģionu valstīm. Latvijas darbaspēka resursi atsevišķās nozarēs ir nepietiekami, lai veicinātu nozaru attīstību un radītu produktu ar augstu pievienoto vērtību. Darba devējiem nepieciešams valsts atbalsts investīcijām cilvēku resursu kvalitātes un kvalifikācijas uzlabošanā, ko var veicināt pašreizējā Darba likuma liberalizēšana. Un tālāk: “LDDK uzskata, ka nepietiekama darbaspēka apstākļos virsstundu darbs kļūst arvien aktuālāks. Proti, jaunu darbinieku trūkums nereti liek darba devējam meklēt vienošanos ar darbiniekiem par virsstundu darbu.” Ar vienu vēzienu darba devēji ir nolēmuši paši sev atvieglot dzīvi. Viņi secinājuši – tā kā virsstundu darbs tiek veikts papildus normālajām darba stundām, tad Darba likums par to paredz arī lielāku darba samaksu – papildu piemaksu darba algai vismaz 100% apmērā. Latvijā noteiktais minimālais piemaksu apmērs par virsstundu darbu ir viens no vislielākajiem ES.
Kā arguments šādas darba samaksas nepamatotībai minēts, ka daudzās ES dalībvalstīs par virsstundu darbu likumi neparedz tik lielu piemaksu. Piemēram, Slovākijā un Īrijā noteikta 25 procentu piemaksa, Lietuvā, Igaunijā, Austrijā un Beļģijā – 50 procentu piemaksa un tā tālāk. Vien kautrīgi tiek noklusēts kāds cits fakts. Proti, ekonomistu pētījumi liecina, ka pašlaik Latvijā ir viszemākās darbaspēka izmaksas ES. Vidējā darba alga ES dalībvalstīs ir 2848,54 eiro, Latvijā – 360,88 eiro. Vidējā stundas tarifa likme 15 ES valstīs ir 22 eiro, Zviedrijā – 29, Portugālē – 8, bet Latvijā – tikai 2,42 eiro. Nav jābūt ekonomikas ģēnijam, lai secinātu, ka tā ir mazākā stundas samaksas likme ES. Tiek minēts, ka šādā veidā izdošoties samazināt tā saucamās aplokšņu algas.
Pat Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers teic, ka arodbiebrības “iebilst pret šādiem grozījumiem, jo tie ir pretrunā ar pašreizējo sociāli ekonomisko situāciju valstī, kā arī būtiski pasliktina strādājošo tiesisko un sociāli ekonomisko stāvokli, un ir gatavas skaļām un masveidīgām protesta akcijām gadījumā, ja grozījumi tiks virzīti tālākai apstiprināšanai. Tās uzskata, ka LDDK priekšlikumi ir mēģinājums paaugstināt uzņēmēju konkurētspēju uz darbinieku rēķina, ceļot nevis darba ražīgumu, bet gan darba intensitāti”.
Minētie fakti liecina, ka darba devēji būs nolēmuši doties pa vieglākās pretestības ceļu. Galu galā ir vesela virkne speciālistu un strādājošo, kam darba specifika liek strādāt tajā laikā, kad pārējie var baudīt atpūtu. Ko šajā gadījumā darīt visiem, kas nodarbināti pārtikas rūpniecībā, dažādos avārijas dienestos, apsardzē un citur? Jautājumu virkni varētu turpināt. Skaidrs ir viens – līdz šim nopietna dialoga starp darba devējiem un ņēmējiem nav bijis.
