Kad vēlēšanu iecirkņi ir slēgti un balsis saskaitītas, uzvarētāji var daudzināt savu veiksmīgi izvēlēto kampaņas stratēģiju, zaudētāji sūkstīties par nejēdzīgajiem vēlētājiem, bet visgudri dīkdieņi smīkņāt par tiem, kas darīja vismaz kaut ko.
Kad vēlēšanu iecirkņi ir slēgti un balsis saskaitītas, uzvarētāji var daudzināt savu veiksmīgi izvēlēto kampaņas stratēģiju, zaudētāji sūkstīties par nejēdzīgajiem vēlētājiem, bet visgudri dīkdieņi smīkņāt par tiem, kas darīja vismaz kaut ko. Par zināmu satraukuma objektu kļuvusi līdzdalība vēlēšanās (52,8%). Zemā aktivitāte tiek skaidrota ar vēlētāju vilšanos politikā un stipri līdzīgo partiju piedāvājumu. Vērts atminēties, ka 1994. un 1997. gadā pašvaldību vēlēšanās aktivitāte bija itin līdzīga – attiecīgi 58,5% un 56,8%. Argumentu, ka vēlētāji ir vīlušies un viņiem trūkst iespēju izvēlēties, mudina apšaubīt arī līdzdalības tendence Rīgā – galvaspilsētā šis rādītājs arvien bijis zemāks par vidējo valstī, kaut gan politiskās kaislības situšas augstu vilni, izraisot daudzskaitlīgu un daudzšķautņainu politisko piedāvājumu. Zīmīgi, ka visos Latgales rajonos katrās pašvaldību vēlēšanās līdzdalības līmenis bijis augstāks nekā vidēji valstī. Tas varētu liecināt, ka smagāka sociāli ekonomiskā situācija šai reģionā mudina pilsoņus aktīvāk iesaistīties politiskajā dzīvē. Par vidējo līmeni zemāka aktivitāte labklājīgajā Rīgas reģionā netieši apstiprina šo hipotēzi, kas gan būtu pārbaudāma rūpīgākos pētījumos.
Būtiska iezīme ir saistīta ar triumfu, ko vēlēšanās piedzīvojuši daudzu pašvaldību vadītāju saraksti. Neaplūkojot specifisko Ventspils gadījumu, der ievērot Ulda Seska partijas panākumus Liepājā, Tautas partijas uzvaru Valmierā, Kuldīgā un vēl padsmit pilsētās, TB/LNNK panākumus Balvos, Bauskā un citviet, Andra Rāviņa (LZS) uzvaru Jelgavā, Ritas Strodes (LC/DPP) Daugavpilī. Ja panākumi gūti vairāku partiju konkurences apstākļos, varam pieņemt tos kā atzinību šo municipālpolitiķu veikumam un sabiedrības akceptu viņu izvēlētajam pašvaldības attīstības virzienam. Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, par izteiktu iedzīvotāju gandarījumu nevar runāt Rīgā, kur valdošā sociāldemokrātu, PCTVL bloka un sīkpartiju koalīcija zaudējusi vairākumu. Tomēr tur balsojums bijis vairāk politiski, ne saimnieciski motivēts. Par to liecina ne vien LSDSP saraksta pieticīgais guvums, neņemot vērā visnotaļ pozitīvo Gundara Bojāra kā Rīgas mēram vērtējumu, un cita ar labu vārdu pieminētā rīcības cilvēka – Andra Ārgaļa – pārstāvētās TP panākumi, bet arī blāvā Aivara Aksenoka vadītā “Jaunā laika” saraksta uzvara Rīgā.
Ņemot vērā šīs iezīmes un domājot par nākotni, jāatbild uz dažiem ļoti svarīgiem jautājumiem – vai un kā ir iespējams sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas, ja valstī pastāv divas mediju telpas un katra spēlē pēc kardināli atšķirīgiem noteikumiem? Vai ar demokrātiskiem līdzekļiem iespējams nodrošināt vienādu noteikumu ievērošanu? Kā atšķirīgie spēles noteikumi ietekmē vēlēšanu iznākumu, ņemot vērā noteiktos priekšvēlēšanu kampaņu tēriņu ierobežojumus, un kā būtu pilnveidojama kampaņas regulējošā likumdošana?
Rīgas Domes vēlēšanas raisa jautājumu arī par dažu kādreiz populāru partiju turpmāko dzīvotspēju. Vissarežģītākajā situācijā laikam nonākusi savienība “Latvijas ceļš”, kuras katastrofālajiem priekšvēlēšanu materiāliem piemita dziļi simbolisks vēstījums. Par spīti LC panākumiem Daugavpilī un vēl dažās pilsētās ir grūti saskatīt šīs partijas atdzimšanu uz Saeimas vēlēšanām pēc pusotra gada. Tikmēr kopīgu valodu cenšas atrast Rīgas Domes vēlēšanās it kā uzvarējušie labējie spēki, kas ieguvuši trauslo 31 mandāta vairākumu. Kaut gan jau vēlēšanu naktī tika sāktas sarunas par koalīcijas veidošanu, JL izpratne par labējām partijām būtiski atšķiras no sarunu partneru viedokļa, un šo ekscentrisko izpratni acīmredzot noteikušas JL atbalstītāju politekonomiskās intereses Rīgas brīvostā. Nav cita acīmredzama iemesla JL centieniem izstumt Latvijas Pirmo partiju no koalīcijas sarunām un tās vietā piesaistīt “Jauno centru”. Labējo rīvēšanos ar prieku uztver kreisās partijas, saredzot iespējas turpināt valdīšanu Rīgā. Kaut no dažu kreiso līderu mutēm izskanējuši paziņojumi par neiespējamību sadarboties ar sociālistu/”Dzimtenes” frakciju, nav šaubu, ka izšķirošajā brīdī kopīga valoda tiks atrasta.
Saīsināti no www.politika.lv
