Reiz nesenos laikos kādam lācim sauksim viņu vienkārši par Lāci palika mazliet skumji un sagribējās apciemot vienu no saviem draugiem.
Reiz nesenos laikos kādam lācim sauksim viņu vienkārši par Lāci palika mazliet skumji un sagribējās apciemot vienu no saviem draugiem. Tikai nekādi viņš nevarēja izdomāt kuru. Kā Lācis pats sacīja, viņam to esot tik daudz, ka nezinot, kuru izvēlēties. Sēdēja Lācis un domāja, līdz nolēma, ka ies pie sava tuvākā kaimiņa Āpša. Pa šauro meža taciņu Lācis devās ceļā. Viņš nepaspēja pat tā kārtīgi apskatīt apkārtni, kad atradās jau pie Āpša mājiņas durvīm. Lācis pieklauvēja, un aiz durvīm atskanēja klusa čaboņa. Likās, ka kāds čukst:
Tēti, tur kāds ir!
Taču tad iestājās tāds pats klusums, kāds bija pirms Lāča pieklauvēšanas. Vēl vairāk sadrūmis, Lācis devās mājās. Visu ceļu viņu mocīja doma, kāpēc gan Āpsis viņu nelaida iekšā. Draugi taču tā nedara. Tā nu Lācis bēdīgs aizgāja gulēt.
Arī nākamajā rītā Lācis nejutās daudz labāk un saprata, ka jāatrod īsts draugs, nevis tikai tuvākais kaimiņš. Ielicis somiņā medus podiņu, Lācis atkal devās prom no mājiņas, šoreiz uz tālāku vietu pie Vilka. Ejot viņš atcerējās tos jautros brīžus, kurus bija pavadījis kopā ar viņu. Toreiz viņi sarunāja kādreiz satikties, lai atkal kopā papriecātos par dzīvi. Šis nu bija īstais brīdis. Lācim tik ļoti vajadzēja kādu, kas viņu iepriecinātu, un Vilks bija jautrs sarunu biedrs.
Lācis tikko bija iegājis pagalmā, kad viņu tūlīt pat ieraudzīja Vilks. Viņš ļoti priecājās, ka Lācis atcerējies viņu seno norunu kādreiz satikties un atnācis ciemos. Taču pamanījis, ka viesis nav īpaši priecīgs un noskaņots uz lielu jautrošanos, Vilks palika tāds kā īgns, neapmierināts. Galu galā izrādījās, ka Vilkam jāiet pie vecmāmiņas.
Tā nu neatradis gaidīto mierinājumu, Lācis gāja prom. Mājās viņš ielīda savā mīļajā gultiņā un nolēma, ka vairs nekad nelīdīs no tās ārā, ja jau neviens negrib ar viņu draudzēties. Ļoti bēdīgs viņš sēdēja, un ik palaikam pār viņa spalvaino vaigu noritēja kāda asara.
Pēc dažām dienām viss mežs jau zināja par Lāci, par to, ka viņš ir ļoti noskumis un nerādās ārpus savas mājiņas, bet pats Lācis vēl joprojām sēdēja un skuma. Pat jaukais medus podiņš viņu vairs nespēja priecēt.
Pēkšņi pie durvīm atskanēja klauvējiens. Lācis satrūkās. Vai tad kāds bija atnācis viņu apciemot? Tas nevarēja būt! Taču klauvējieni atkārtojās. Izrāpies no savas gultiņas, Lācis piegāja pie durvīm un atvēra tās. Ārpusē stāvēja mazliet nobijies Ezītis.
Vai drīkstu ienākt? viņš nedroši jautāja.
Pārsteigtais Lācis ieaicināja ciemiņu iekšā un apsēdināja uz krēsla. Kādu laiciņu parunājušies, viņi atvadījās, jo Ezim bija jādodas prom, mājās esot palicis daudz nepadarītu darbu. Tomēr viņi norunāja, ka rīt Ezis atkal atnāks un tad viņi kopā varēs iet garākā pastaigā. Kādu gabaliņu pavadījis Ezi, viņš atvadījās un devās mājup.
Kad Lācis iegāja istabiņā, ārā jau krēsloja. Apsēdies uz krēsliņa, kur vēl nesen bija sēdējis ciemiņš, Lācis domāja par aizvadīto dienu un saprata, ka īsti draugi ir nevis tuvākie kaimiņi vai jautri paziņas, bet gan tie, kas atceras tevi arī tad, kad iet slikti.
