Kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu sākt nodarboties ar dabas aizsardzību.
Kaimiņvalsts Krievijas prezidents Vladimirs Putins varētu sākt nodarboties ar dabas aizsardzību. Tā varētu nebūt tāda, kādu to iedomājamies šā vārda pierastajā izpratnē. Putina kungam nav jārūpējas par kādas retas dzīvnieku sugas saglabāšanu. Viņš varētu sākt veidot rezervātu visiem tā saucamās Neatkarīgo Valstu Savienības līderiem, kurus pašu mīļotās tautas citu pēc cita sāk mest nost no kamiešiem. Maskavai gan liekas, ka tas ir viņu svēts pienākums – saviem uzticamajiem vasaļiem sniegt palīdzīgu roku viņiem tik grūtos brīžos.
Pirmais, kas tur tika laipni uzņemts, bija pasaulē neatzītās pašpasludinātās Abhāzijas ilggadējais līderis Vladimirs Ardzinba. Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī Abhāzijā notika prezidenta vēlēšanas un varu savās rokās “paņēma” Rauls Hadžimba, pēc iedibinātas tradīcijas iepriekšējais prezidents jaunu mājvietu atrada pie senā sadarbības partnera – Krievijas. Nebija jau ko priecāties, jo negaidīti visvairāk balsu ieguva Maskavas neatbalstītais kandidāts. Tas gan nepārliecina, ka Abhāzijas kurss uz Gruzijas sašķelšanu neturpināsies.
Nākamais, kurš tāpat kā bijušais Abhāzijas prezidents sagaidījis laipnu uzņemšanu, ir pirms nedēļas gāztais Kirgīzijas prezidents Askars Akajevs. Atšķirībā no kolēģa viņam valsti nācās pamest un prezidenta Putina laipnu uzaicinājumu izmantot ne pēc brīvas gribas. Pēc piecpadsmit gadu “labas” valdīšanas Kirgīzijas iedzīvotāji bija “pateicības” jūtu pārņemti un piespieda viņu laisties lapās. Runājot par Vidusāziju, gan jāielāgo leģendārais teiciens: “Austrumi – tā ir smalka lieta.” Ne vienmēr pie varas jaunnākušie ir jaunas demokrātijas nesēji. Bieži vien tā ir daudzo klanu cīņa par varu. Tāpēc, ar ko beigsies jezga Kirgīzijā, vēl pāragri spriest. Viens gan ir skaidrs – lai arī kādas būtu savstarpējās grupējumu intereses, tautas pūļus, ja viņi to nevēlas, ielās izvest nebūtu iespējams. To lieliski pierādīja Ukrainas piemērs. Lai arī Krievijā būtu vēlme tur notikušo varas maiņu saistīt ar rietumvalstu (īpaši ASV ļaunā pirksta) klātbūtni, nedēļām ilgi neapmierinātos protestētāju tūkstošus neviens nepiespiedīs salā gulēt teltīs Kijevas centrālajā laukumā. Kā nākamais kandidāts topošajā “bijušo” rezervātā varētu būt Leonīds Kučma, pret kuru, acīm redzot, izvirzītas pamatotas apsūdzības politisko slepkavību pasūtīšanā.
Jādomā, nebūs tāls laiks, kad uz savu vietiņu “bijušo” rezervātā varētu pretendēt arī pašreizējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Viņš tāpat kā vairums Vidusāzijas republiku pašreizējo prezidentu ir panācis atrašanos prezidenta amatā, cik ilgi vien vēlas. Pagaidām iedzīvotāji uz to nolūkojas apātiski, kaut gan neapmierināto protesti kļūst arvien daudzskaitlīgāki, bet varas attieksme pret viņiem – agresīvāka. Lukašenko līdzgaitnieks Anatolijs Malofejevs gan paziņojis, ka Baltkrievijā nav gaidāma nekāda “krāsainā revolūcija” un valdības gāšana pēc Gruzijas, Ukrainas vai Kirgīzijas parauga. Jāteic, ka šajās trijās valstīs arī neviens pie varas esošais to nedomāja. Šķita, viss notiek pēc iepriekš saskaņota scenārija. Par to, ka “krāsainās revolūcijas” satraukušas Krieviju ne pa jokam, var spriest pēc kompartijas līdera Genādija Zjuganova Krievijas un Baltkrievijas tautu otrajā sanāksmē sacītā: “Bijušajās padomju republikās notiekošais – “oranžās” un “rozā” revolūcijas – liecina: ja mēs neko nedarīsim, tad līdzīgi procesi notiks visā bijušajā padomju telpā, kas galu galā novedīs pie pašas Krievijas sabrukuma.” Kā vienmēr, šajā valstī ir vēlme visu rēķināt globālās ietekmes kategorijās.
