Rita Vectirāne ir Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja un Sabiedrības integrācijas centra vadītāja, proti, cilvēks, kas veicina mūsu pilsētas iedzīvotāju – etniski, sociāli un citādi dažādo – saliedētību.
Rita Vectirāne ir Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja un Sabiedrības integrācijas centra vadītāja, proti, cilvēks, kas veicina mūsu pilsētas iedzīvotāju – etniski, sociāli un citādi dažādo – saliedētību. Šajā jomā strādājošam ir grūti atrast piemērotu profesionālu apzīmējumu, līdzīgi kā nav iespējams striktas robežas noteikt darba laikam, bet padarīto – izmērīt vai izvērtēt. Lai gan darbs vai domas par to aizņem lielu daļu nomoda laika, Rita atzīst – pamatvērtība cilvēka dzīvē ir ģimene un laiks, ko viņš mūsdienu steigā un aizņemtībā spēj tai veltīt.
Gandrīz divi mēneši pavadīti ne tikai jaunajā amatā, bet arī jaunajās telpās – pateicoties ES atbalstītajam veiksmīgam projektam, pašvaldībai izdevies izveidot Sabiedrības integrācijas centru. Vai esat jau iedzīvojušies?
Pamazām sākam draudzēties ar mūsu mājām. Gandrīz visām kultūras biedrībām jau notikušas sapulces, tās nākušas klajā ar interesantiem priekšlikumiem. Šeit gatavojāmies Tarasa Ševčenko dzejas vakaram, aktīvi strādājām, organizējot Masļeņicas pasākumus, turpinām darbu pie projekta “Piedalies!” realizācijas – gatavojam materiālus bukletam par mazākumtautību vēsturi Latvijā, Jelgavā, kā arī par biedrību darbību. Darāmā daudz. Trešdien “Vecāku skolas” nodarbībā projekta “Piedalies!” ietvaros izskanēja idejas, ka nepieciešamas nodarbības vecākiem par jauniešu problēmām – atkarībām, saskarsmes problēmām un citām. Joprojām aktuāla ir informācija par Latvijas pilsonības iegūšanas jautājumiem, kā arī latviešu valodas prasmes pilnveidošanu.
Līdzās ieplānotajiem izglītojošiem pasākumiem ir piedāvājumi organizēt interešu izglītības kursus. Piemēram, poļu biedrības pārstāvji ir ar mieru interesentiem vadīt tamborēšanas pulciņu. Krievu kultūras biedrība savukārt par aktuālu uzskata nepieciešamību dibināt latviešu valodas klubu, kas darbotos ne tikai ar mērķi uzturēt valsts valodas zināšanas parunājot, bet arī izzinot kultūru. Viena lieta gan mani izbrīna, proti, cilvēki atzīst, ka joprojām ir iespējams izdzīvot bez valsts valodas prasmes. Tas nenozīmē, ka viņi to nezina – vienkārši nav nepieciešamības to lietot. Tā ir valsts problēma.
Ir lietas, kas jau ieplānotas un gaida īstenošanu. Rīt, 3. aprīlī, visi laipni aicināti uz poļu Lieldienām Jelgavas kultūras nama Mazajā zālē pulksten 14. 20. aprīlī sadarbībā ar Naturalizācijas pārvaldi būs informācijas diena tiem nepilsoņiem, kam pāri 65. Bet 12. maijā plānots seminārs par vispārējo mazākumtautību konvenciju.
Dažādās aptaujās esam secinājuši, ka cilvēkiem grūti izskaidrot it kā visiem zināmas lietas. Piemēram, vārdu “integrācija”.
Integrācijas process nav vienkārši definējams, nav ieplānojams noteiktu pasākumu kopums. Tam ir visdažādākās izpausmes, kas saistītas ar dzīves nepieciešamību. Ja runā par etnisko aspektu, latviski šo vārdu es izskaidrotu tā: dažādu tautību cilvēku kopā dzīvošana un darbošanās. Šai sabiedrībai jābūt vienotai pamatvērtībai – mūsu valsts neatkarība un valoda. Tajā pašā laikā – savas tautas kultūras un tradīciju izzināšana un kopšana.
Jelgava ir daudznacionāla pilsēta. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, pirms diviem gadiem šeit bija reģistrējušies 59 tautību pārstāvji. Noteikti pastāv atšķirības – mentālas, sociālas, kā arī pasaules uztverē. Darba lauks ir plašs.
Domāju, ka multikulturālisms mūsu pilsētā būs vienmēr. Negribētu izcelt atšķirības, jo svarīgi ir veicināt sabiedrības saliedētību, pamatojoties uz nozīmīgākajām vērtībām. Priecājos, ka biedrībām par tradīciju kļuvuši Latvijas Republikas dibināšanas gadadienas pasākumi. Svarīgi veicināt ne tikai etnisko integrāciju, bet arī pilsonisko līdzdalību. Manuprāt, vairāk uzmanības būtu jāpievērš patriotisma audzināšanai, bet ne tikai skolēniem jāstāsta par vēstures pavērsieniem valsts, savas pilsētas, vienas ielas mērogā. Lai cik tas būtu dīvaini, kad notika integrācijas un rīcības plāna izstrāde, no vairākiem apjautātajiem saņēmām priekšlikumu rīkot talkas. Tas nozīmē, ka cilvēki tomēr ilgojas pēc kopdarbības.
Integrācijas centra darbība nav jāuztver vienpusēji. Esam atraduši un meklēsim arī turpmāk sadarbības iespējas ar citām sabiedriskajām organizācijām. Vienīgais trūkums – centrs nav pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Ja darbs, ko darām, nes gandarījumu, tad var uzskatīt, ka esam īstajā vietā un laikā. Kurā brīdī jūs jūtat prieku par paveikto, ja ņem vērā, ka integrācija ir nebeidzams process?
Lielākais gandarījums ir vērot, kā aug apmeklētāju skaits mūsu rīkotajos pasākumos. Tatjanas dienā kultūras nama Lielā zāle bija pilna! Masļeņicā – pilna LLU aula. Tātad interese rodas, tas ir pats pozitīvākais. Cilvēki mācās un, galvenais, vēlas labāk izprast, kas tautām kopīgs, kas – atšķirīgs, meklē kopsaucējus.
Lai gan pēc izglītības esat pedagogs, apaļi desmit gadi nostrādāti Naturalizācijas pārvaldē, tagad – integrācija. Jaunais amats uzskatāms par kardinālām pārmaiņām?
Ja pirms tam pusotru gadu nebūtu darbojusies Domē Integrācijas komisijā, domāju, šo piedāvājumu būtu stipri pārdomājusi. Zināmā mērā kļūt par integrācijas centra vadītāju un paša procesa koordinatori man bija izaicinājums. Tajā pašā laikā piekrītu viedoklim, ka pēc noteikta laika profesionālajā dzīvē kaut kas jāmaina, jo, vienā jomā strādājot, cilvēks to sāk pilnībā pārzināt. Ne vienmēr izsīkst radošais potenciāls, bet, darot ierasto, sāk pietrūkt azarta. Tāpēc esmu pateicīga liktenim par šo iespēju. Jāatzīst gan, ka jaunais darbs ir psiholoģiski grūtāks, jo nevari rezultātus solīt vai apkopot ne uz 1. janvāri, ne kārtējā dekādē, ne citādi. Tas ir process. Ir, protams, pieturas punkti, noteikti pasākumi, bet pasākuma rezultāts un rezonanse ir netverami. Kas vienam šķiet labs, to cits vērtē savādāk.
Kurai no 59 Jelgavā dzīvojošām tautībām esat piederīga?
Vairākām. Viena ceturtā daļa manī ir krievu asinis. Otra – poļu, bet puse gūta no latviešiem.
Savu piecgadīgo meitu esmu sākusi iepazīstināt ar krievu valodu jau no divu gadu vecuma. Sadzīves līmenī krieviski varam sazināties, viņai tas patīk. Esmu pārliecināta, ka tuvākajā laikā par normu tiks uzskatīta mūsu bērnu spēja sazināties četrās piecās valodās. Tāpēc nekad neesmu atbalstījusi modi nemācēt runāt krieviski. Tas ir aplami. Daudzi speciālisti un zinātnieki dodas uz Krieviju iegādāties mācību literatūru, kuras nav nevienā citā valodā. Kā to lai izmanto, ja neproti krievu valodu? Žēl, ka bērnudārzi (vismaz mūsu pilsētā) nespēj piedāvāt iespēju apgūt svešvalodas.
Plānot, organizēt, koordinēt, vadīt. Nepieciešams liels atbalsts no ģimenes!
Esmu apgalvojusi, ka manā ģimenē vīrs noteikti ir labāks tēvs nekā es mamma. Apsveicami, ja cilvēks spēj strikti sadalīt – te ir darbs, te – mājas, ģimene. Nekad neesmu dzirdējusi par vīra darba problēmām, no kā es dažkārt netieku vaļā. Ja gaidāms liels pasākums, kreņķi ir apmēram nedēļu pirms par to, kā viss izdosies, un vēl nedēļu pēc – vai tas bijis gana labs. Nemāku visu darīt pilnīgā mierā un pēc darba – nedomāt par to.
Laiks un steiga to prasa. Bieži vien jāizvēlas – veiksmīga karjera vai pietiekams laiks veltīts ģimenei.
Mēs esam atgājuši no senajiem latviešiem raksturīgā dzīves modeļa, kad kopā dzīvoja trīs paaudzes. Esmu pārliecināta, ka vecvecākiem ir milzīga loma mazbērnu audzināšanā. Tā vietā mēs algojam aukles – (lai man piedod visas jaukās auklītes) pēc būtības – svešu cilvēku. Tāpēc esmu pateicīga, ka mums ir ļoti laba ome. Ja manā ģimenē nebūtu tik labas omes un tik atsaucīga vīra, tad puses no mana darba laikam nebūtu. Jo, nesaņemot pienācīgu atbalstu no ģimenes, nevari sevi visu atdot darbam.
Lai gan teorētiski – mans ideālais modelis ir situācija, kad sieviete sevi velta ģimenei. Jāatzīst, tas ir milzīgs darbs un atbildība. Pie mums sievietes misija tiek pārprasta, pie tam – no pašu sieviešu puses. Eksaminējot cilvēkus Naturalizācijas pārvaldē, uz jautājumu, vai jūs strādājat, sievietes mēdza atbildēt: “Nē, sēžu mājās! Man ir trīs bērni.” Tas mani spēj pārsteigt līdz sirds dziļumiem. Nu kā iespējams “sēdēt” mājās ar trim bērniem? Kad parunājamies – nē, viņa ir nostrādājusies no agra rīta līdz vēlam vakaram. Man jau šķiet, ka mēs, modernās, strādājošās sievietes, bieži vien vienkārši bēgam no šā grūtā, vienmuļā darbā. Protams, strādājot iestādē, firmā, vienalga kur, tu ātrāk vari sasniegt gandarījumu. Ģimene ir ilglaicīgs projekts – pusdienas, vakariņas, bērni, mājas, uzmanība. Ne katra sieviete to pieņem un ir tam gatava.
Kā atbildīgā darbā strādājoša sieviete pavada atpūtai izbrīvēto laiku?
Piedalāmies akcijā “Apceļosim Latvijas pilis!”. Ja nebūtu šādas akcijas, paši nevarētu visu izbraukāt, jo ļoti daudzas vietas vienkārši nezinām! Tā ir arī lieliska ideju un ierosmju smelšanās, kas nepieciešama manā darbā, kurā, kā iznāk, tiek iesaistīta arī visa ģimene. Bet es par to priecājos.
Vēl lielu daļu brīvā laika aizņem lauku māja Platonē. Lieldienu saule mani atgrieza realitātē. Brīvdienās atradu maisu ar puķu sēklām, izskatīju, kuras sēšu šogad. Nevaru iedomāties, kā vasaru varētu pavadīt pilsētā. Tā manā uztverē ir spīdzināšana. Arī meitai lauki ļoti patīk – tur ir kaimiņu kaķis, smiltis, viss, kas bērnam vajadzīgs. Pēc zemes un laukiem ilgojos arī es. Šajās alkās laikam izpaužas mana latviskā puse.
