Cilvēks ir kā labi norūdzis vīns. Pudeles var būt visādas – apbružātas, apputējušas –, bet iekšā – manta.
Cilvēks ir kā labi norūdzis vīns. Pudeles var būt visādas – apbružātas, apputējušas –, bet iekšā – manta. Pamatbūtība nemainās, bet laiks rada ko labāku. Vērtīgas ogas, kvalitatīvs raugs. Vēl nepieciešami apstākļi. Galvenais – jāraugās, lai neveidotos puveklis. Pieredze, pārdzīvojumi, cita pieredze, kritiens, piecelšanās. Pārtapšanas saldums un sāpes. Ar Ūnu sarunājāmies divatā,
es tikai pierakstīju sarunu. Lasītājam lai paliek noslēpums, kurai pieder katra no šīm domām.
“Attiecību pārraudzēšanas procesā visvairāk jāstrādā ar sevi, bet cilvēka “pamatkodolam” nav jāmainās. Zaudējam cīņā, uzvaram karā un otrādi.”
“Starp mums runājot, no vientulības tāpat kā no vīna var noreibt, var vemt. Jāzina īstās devas. Katram tās var būt citādas. Kas vienam palīdz, otram var izraisīt alerģiju. Dievs, labais ārsts, katram izraksta īstās devas, bet ar to rēķināties iemācāmies ar gadiem.”
“Jāatzīstas, ka no bērnības pusnaktī pirms dzimšanas dienas vai Jaunā gada vienmēr vēlējos “kaut ko lielāku”. Bet tad – vairākus gadus nocietinājos, vienīgā vēlme – lai nebūtu nekādas iespējas iemīlēties. Tas man saistījās ar sāpēm, bet sevi es mīlu un lutinu. Negribēju, lai sāp. Savai dzīvei piegāju tikai ar prātu.”
“Uz pasaules ir ļoti daudz vientuļu cilvēku. Mīlestības spēlē viņi spēlē. Baidās būt vieni un ir vientuļi divatā. Un es nezinu, ko teikt sievietei, kurai ir pārāk daudz problēmu ģimenes dzīvē. Vai viņa nav vientuļa. Vientulība un vienatnība nav viens un tas pats. Lai sevi mānītu, cilvēki dažreiz maksā augstu cenu.”
“Par vientuļām muļķēm, kurām mērķis ir iegūt vīru, es neko nezinu teikt, bet, ja sieviete ir vientuļa un viņas mērķis nav kļūt par netīro zeķu mazgātāju, tad viss ir kārtībā.
Vakar skatījos Ainas šovu. Sākumā man šī pārraide nepatika, bet tagad nevaru tā teikt. Kaut kas tur ir. Nu… jautājums par šķiršanos. Šķirties? Nešķirties? Runa ir par divu cilvēku augšanu kopā. Viens pateica ļoti labu lietu – redz, ja satikušies divi dimanti, tad, tikai smagi un grūti berzējoties viens gar otru, viņi var kļūt par briljantiem. Ja viens ir dimants, otrs olītis, tad… nu ko?” “Tad katram jāiet savs ceļš, un miers. Cilvēkam jāspēj augt. Ja šīs augšanas iespējas no otras puses nemitīgi tiek bremzētas, tad tam nav nekādas jēgas. Kāds motīvs varētu būt briljanta un oļa saderībai? Katram ir cita vieta. Ja viens grib kompensēt savu nevarību uz otra rēķina, tad kas tās par attiecībām? Pienākums. Pret ko?”
“Zini, kādreiz domāju, ka mīlestība ir sajūtas. Bet – nē! Mīlestība ir jūtas. Bet caur sajūtām mēs varam raksturot savas jūtas. Ne vairāk. Šajā pavasarī pārliecinājos – mīlestība lido tur, kur prāts nelido. Tikko ir jautājums, kāpēc mīlu, kā mīlu, tas pārvēršas par ko citu. Mīl nevis tāpēc, ka… Mīl tāpēc, ka mīl. Es mīlu savu bērnu nevis tāpēc, ka viņš ir tāds vai tāds. Es vienkārši mīlu. Tāpat ir ar divu cilvēku attiecībām.”
“Nesaderīgu akmeņu attiecības nevar pasludināt kā – tā nav mīlestība. Tomēr auglīgi tā nevar pastāvēt ilgstoši. Protams, ja tajā nav tīra aprēķina. Bet vai tad tā ir personību izaugsmes iespēja?”
“Kaut kādā mērā cilvēks aug arī šādā situācijā. Par to esmu pārliecinājusies un brīnījusies. Bet, kad tagad atskatos uz savu dzīvi, saprotu, ka līdz šim neesmu pa īstam mīlējusi. Man bija svarīgi tas, ko par šo cilvēku saka citi. Patiesībā es mīlēju nevis cilvēku, bet apkārtējo viedokli par viņu. Tagad man ir vienalga. Viņš var nevienam nepatikt, nu un tad? Man viņš ir svarīgs ne jau citu cilvēku uzskatu dēļ.”
“Mūžīgais sods ir garām palaista izdevība, kas neatkārtosies nekad.”
“Jā, labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nekā to, ko kaut kāda aprēķina vai baiļu dēļ neesi.
Dzīve ir dota vienreiz un to vajag izdzīvot. Ar kļūdām, ar mīlestību, bez tās, visādi. Sieviete, kas 30 gadu dzīvojusi laulībā, pēc šķiršanās teica – zini, man ir izauguši spārni. Viņa ir gados, viņai nav aplidotāju, bet viņa pati lido. Kas tad ir dzīve? Bet es runāju par gudrām sievietēm. Precēta. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka viņai blakus ir oficiāli dzīvojošs cilvēks. Viss. Var būt vairāk, var arī nebūt.”
“Apsteidzot laiku, mēs nokavējam.” “Jā, bet vai tas vienmēr ir slikti? Nezinu. Visam jānotiek tad, kad jānotiek. Sievietes aiz ziņkārības to dara.
Viņas baida pārāk mierīgs plūdums. Ak die”s, cik es pati esmu iekritusi ātrā straumē, bet vēl pa suniskam mēģinājusi sasteigt. Tas ir tā – auto brauc ar 130, bet tu atver durvis un ar kāju piepalīdzi, lai iet ātrāk. Tagad man liekas – es māku sēdēt, baudīt un braukt.”
“Ja mīlestību piekrāpj divreiz, tā ir beigta.”
“Man liekas, ka pietiek jau ar vienu reizi. Bet es te nedomāju seksuālās attiecības. Gudri partneri visu var saprast un piedot.”
“Piekrāpt mīlestību, tas nozīmē kaut ko daudz vairāk. Un tad kaut kas ir nodedzis līdz pamatiem, un cauri. Bet cilvēki dzīvo drupās un saka: te es dzīvoju. Drupas ir pārklātas ar kaut kādām konstrukcijām.”
“Katram cilvēkam ir nepieciešama sava “jūtu tualete”.”
“Tu esi uz pareizā viļņa. Es pavisam tiešā nozīmē esmu sēdējusi uz aizvērta poda ar smaržīgu kafijas tasīti rokās un raudājusi. Un tajā mirklī pašai šķita, ka asaras ir karaliskas. Ne velti tās sauc par dvēseles asinsriti.”
“Paradokss – par skarbumu, ļaunumu cilvēki dažreiz uzskata empātiju. Bet es jūtu cilvēkus. Tas ir mazs mirklis. Un ja nu tas, ko uztveru, ir tieši tas, ko otrs grib slēpt, rodas neredzams konflikts. Nu… tikko sajutu, kā viņš tev virtuvē tuvojas un tu sastingsti, jo vēlies paslēpties… Neesmu bijusi tavā virtuvē. Mirklis uzplaiksnījuma, un es saprotu, kā tu jūties. Ja tu gribi to slēpt pat no sevis, tu vairīsies arī no manis. Bet nav jādod padomi, ir jāsaprot.”
“To nevar iemācīties – vai nu tas ir, vai nav. Šodien empātisku cilvēku nav daudz, dzīvojam pēc citiem likumiem. “Jūtu tualete” ir empātisku cilvēku nepieciešamība.”
“Dažreiz jābrīnās. Tik smuks cilvēks, kopts, elegants, bet dvēselē – krupji. Bet tā noslēpušies, ka tikai dažreiz nāk ārā. Bet citiem ikreiz, kad atver muti. Tas ir mazāks slīpējums. Bet paskaties, ej uz ielām un vēro cilvēkus. Cik daudzi no viņiem nav atļāvušies kopt jūtas ar tualetes palīdzību?”
“Vīriešiem ir grūtāk. Stulbais viedoklis par to, ka vīrieši neraud… Savam dēlam saku – raudi! Ne jau čīksti, ne jau mīkstčaulim jābūt. Īsti vīrieši raud. Viņiem ir jāraud, lai paši nepaliktu par jūtu tualetēm.”
“Vai tas, kas nav spējīgs raudāt, ir spējīgs mīlēt? Kur mīlestība, tur upuri.”
“Lapsa Mazajam Princim teic, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Es mīlu cilvēkus, vēlu labu, bet tas nenozīmē, ka tam, ko mīlu, jābūt vienmēr blakus. Vai tad es mīlu tāpēc, ka viņš ir līdzās, vai tāpēc, ka viņš vispār ir. Varbūt ir sāpīgi, ja viņš ir tālu, bet tas arī ir skaisti. Ja cilvēks kādu grib paturēt, tad tā nav īsta mīlestība. Ja kāds grib būt kopā savu ērtību, pieradumu vai citu iemeslu dēļ, tas ir aprēķins. Nevajag domāt, ka aprēķins vienmēr ir bagātība vai kādi citi ieguvumi. Dažreiz tā ir vēlme dzīvot mazu un tukšu dzīvi. Bet, ja vīrietis vēlas nepārtrauktu vienvirziena empātiju no sievietes, tad ir vērts atgādināt, ka sieviete nav sociālā māja, kur patverties neveiksminiekam.
