Šis ir pēc paša piedzīvotā rakstīts stāsts par to, kā gadās daudzbērnu ģimenei, kad brīvdienās nepieciešama medicīniskā palīdzība.
Šis ir pēc paša piedzīvotā rakstīts stāsts par to, kā gadās daudzbērnu ģimenei, kad brīvdienās nepieciešama medicīniskā palīdzība.
Šķiet, pāris nedēļu pirms Lieldienām vīrusu mājās atnesu es. Mēdz teikt, ka nevajag sevi lieki šaustīt, tomēr skaidrs, ka rudenī profilaktiski sapotēties nebūtu bijis par skādi. Darbā iznāk bieži saskarties ar dažādiem cilvēkiem, tāpēc lielāka pretestība gripas baciļiem ir nozīmīga lieta. Izolējos savā darbistabā un gulēju. Taču veiksme neveiksmē – šī saslimšana nelikās smaga. Temperatūra nebija augstāka par 37,6oC. Nākamajā dienā jau piesēdos pie datora, bet aiznākamajā devos uz darbu. Mazliet čābīga sajūta turpinājās vēl labu laiku, bet strādāt varēja. Protams, gribējās domāt, ka ar to vīrusu problēmas mūsu ģimenē būs beigušās. Taču lika pagaidīt.
Slimība iet plašumā
Pāris dienu pēc manas atgriešanās darbā ar 39 grādu temperatūru “nogūlās” piecgadīgais dēls un divgadīgā meita, vēl dienu vēlāk dzīvoklī no augstās temperatūras uz brīdi zaudēja samaņu astoņpadsmitgadīgā krustmeita. Visstiprākās šajā situācijā izrādījās divas dāmas – mana sieva jeb Labākā Puse un nupat janvāra beigās piedzimusī meitiņa. Taču naktī uz Zaļo Ceturtdienu zīdainītis sāka klepot. No rīta atnāca ģimenes ārste un ar fonendoskopu izklausījās visus bērnus. Mazulītei neko aizdomīgu nemanīja, tāpēc varēja cerēt, ka ģimene Lieldienas sagaidīs pie pilnas veselības. Taču naktī uz Lielo Piektdienu meitiņai klepus pastiprinājās. Jāatzīst, ka, protams, neesam ļoti pieredzējuši vecāki (no pamperiem izaudzināti tikai divi bērni), taču tamlīdzīgu zīdaiņa klepošanu mēs ar Labāko Pusi nekad savā līdzšinējā dzīvē nebijām dzirdējuši. Klepus lēkmes uznāca samērā reti – naktī varbūt divas trīs reizes, taču likās pilnīgi nereāli, ka mazais cilvēciņš var dziļi, sēcoši un ilgi klepot. Šķita, ka bērns var nosmakt.
Labākā Puse paņēma mazulīti rokās. Apmēram pēc minūtēm divām viņa atsāka kaut cik normāli elpot. Jutu, ka jāsauc ātrā palīdzība. Taču vispirms vajadzēja mazajai izmērīt temperatūru. 37,2oC – tas zīdaiņiem skaitās normāli. Pulkstenis rādīja divi. Aiz loga pilnmēness. Tiešām nestunda, lai traucētu citus cilvēkus, kaut arī tie būtu dežūrā. Nolēmām – ja lēkmes nepāries, no agra rīta zvanīsim uz slimnīcu, ģimenes ārstam un katrā ziņā tā šo klepošanu neatstāsim. Tomēr nekāda gulēšana neiznāca. Līdz deviņiem rītā klepus lēkmes atkārtojās vēl pāris reižu. Pieļaudams, ka ārsta apmeklējuma laikā var gadīties tā, ka mazā elpo normāli, šo lēkmi ierakstīju diktofonā. Likās, ka tā būs vieglāk mediķiem pierādīt, ka mēs “nefleitējam” un problēma pastāv.
Bez bērnu ārsta arī dzemdībās
No rīta tūlīt pēc deviņiem zvanījām ģimenes ārstei. Lielā Piektdiena. Telefons izslēgts vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Pilnīgi noteikti – cilvēkam ir tiesības pēc darbdienu skrējiena atpūsties vai, kā tas atbilst Lielās Piektdienas garam, netraucēti pārdomāt dzīves jēgu. Piezvanījām uz Jelgavas slimnīcu. Tur laipni un līdzjūtīgi teica, lai braucot turp, tomēr piebilda, ka slimnīcā ir viens dežūrārsts, kas, saprotams, ir diezgan aizņemts un pēc specialitātes nav pediatrs. Abi ar Labāko Pusi atcerējāmies dzemdību nakti Jelgavas slimnīcā. Ne mazāko pretenziju un vislielākā pateicība par personāla rūpēm. Taču, no otras puses, – objektīvi jāatzīst, ka dzemdībās kopā ar vecmāti piedalījās tikai viens ārsts – ginekologs. Jūrmalas slimnīcā, kur piedzima dēls un pirmā meita un kur personāla attieksme bija lietišķāka, varbūt mazāk sirsnīga, dzemdībās piedalījās trīs ārsti – ginekologs, bērnu ārsts un blakus vēl atradās anesteziologs, kas mūsu situācijā dzemdību procesā neiesaistījās. Bērnu ārstam darbs bija tikai lielā notikuma finālā – viņš izmeklēja bērnu, kad tas jau bija laimīgi piedzimis. Šķiet, pēc minūtēm desmit pediatrs jau savus pienākumus bija veicis, tomēr šā speciālista klātbūtne bija obligāta.
Turpinājās Lielās Piektdienas rīts. Ko šajā situācijā varējām darīt? Gan slimnīcā dežurējošā māsa, gan pazīstamā bērnu ārste, ko sazvanījām, bet kas tolaik nebija Jelgavā, ieteica braukt uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Rīgā, Vienības gatvē 45.
Piedzīvojumi Rīgā
Aiz sniega kupenām garāžā pusotru mēnesi nostāvējusī automašīna pēc pāris minūtēm “pieleca” (vecas mašīnas bieži lūst, bet svarīgos brīžos tomēr nepieviļ), un mēs braucām.
Bērnu klīnikā mūs tūlīt reģistrēja, taču līdz ārsta pieņemšanai nācās pagaidīt stundu pusotru Uzņemšanas nodaļas koridorā, kur kopā ar vecākiem atradās vēl kādi septiņi dažāda vecuma bērni. Kopējā rindā varbūt būtu gaidījuši vēl, taču kāda māsa noteica, ka piecgadīgais dziesmiņas dungojošais puisītis ar traumēto pirkstiņu var pagaidīt mazliet ilgāk. Mūsu mēnesi jaunajai meitiņai ir priekšroka.
Vēl kādas četrdesmit minūtes pagāja, mērot temperatūru pa pusei izremontētā telpā, kas pa daļai atgādināja procedūru kabinetu, pa daļai – noliktavu. Taču labi, ka tur nepūta nekādi vēji un neviens netraucēja. Temperatūra bija normāla – 36,5 – gandrīz grādu zemāka nekā naktī mājās. Tad ienāca jauna dakterīte (pēc izrakstītās receptes secinājām, ka viņa dzimusi 1977. gadā). Viņa mazulīti rūpīgi izklausīja. Nekādu trokšņu plaušās nebija, taču nosūtīja pacienti uz rentgenu. Pēc tam secināja: “Plaušu karsoņa nav.” Meitiņa ieklepojās, efekta pastiprināšanai nodemonstrēju vēl savu audioierakstu. Ārste secināja, ka dziļā sēkšana varētu būt no tā, ka bērnam ir ciet deguns. “Tik mazi bērni caur muti vēl neelpo, to viņiem traucē salīdzinoši lielā mēle,” mums paskaidroja laipnā dakterīte. Viņa prognozēja, ka pēc nedēļas, kad iesnas pāries, beigsies arī klepus lēkmes. “Ja ceļas temperatūra un klepus skaņa kļūst tiešām sēcoša, tūlīt brauciet uz slimnīcu,” piebilda ārste.
Kareivīgā auklīte
Laimīgi kopā ar Labāko Pusi pārbraucām no galvaspilsētas. Sirds bija kļuvusi mierīgāka. Kopš brauciena uz slimnīcu pagājušas vairākas dienas, klepus mazinājies, tomēr pārgājis nav. Mūsu auklīte, kas pati ir piecu bērnu māte, domā, ka varbūt garo klepu izraisa ne tikai gļotas degunā, bet arī vīruss, kas mums klejo mājās un, iespējams, kairina zīdainīša traheju. Šķiet, situācija tiek kontrolēta. Vismaz pašiem ir mierīgāk.
Jāpiebilst, ka mūsu auklīte pirms diviem ar pusi gadiem dedzīgi presē cīnījusies par to, lai Jelgavas slimnīcā tomēr pastāvīgi dežurētu bērnu ārsts.
Viņa vēstulē avīzei “Novaja gazeta” (publicēta 2002. gada 28. septembrī) piebilda, ka tieši pēc pilsētas slimnīcas direktora un galvenā ārsta Andra Ķipura iniciatīvas pediatru diennakts dežūras pirms pāris gadiem tika pārtrauktas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Toreiz pēc dažām dienām A.Ķipurs rakstiski presē auklītei atbildēja: “Cienu jūsu rūpes par Jelgavas bērniem, un man arī rūp mūsu pilsētas mazuļu liktenis. Piekrītu, ka tādā lielā pilsētā kā Jelgava būtu labi organizēt pediatru diennakts dežūras, diemžēl pašreizējos medicīnas finansējuma apstākļos, lai slimnīca nebankrotētu, mums pietiek līdzekļu, lai nodrošinātu ķirurga, traumatologa, ginekologa, reanimatologa un terapeita diennakts dežūras.” Tālāk – paskaidrojums, ka pediatrs, okulists, otorinolaringologs un stomatologs pēc darba laika beigām atrodas mājas dežūrā un var slimnīcā ierasties 20 – 30 minūšu laikā. Kritiskās situācijās bērns līdz pediatra ierašanās brīdim tiek nodots reanimatologa ziņā. Vēstule beidzas ar optimistisku ziņu, ka, tiklīdz budžetā atradīsies līdzekļi, pediatru diennakts dežūras tiks atjaunotas.
Jābrauc vien uz slimnīcu Rīgā
Pēc Lieldienu brīvdienām piezvanīju slimnīcas vadītājam A.Ķipuram. Gribēju noskaidrot, varbūt kaut kas mainījies pa šiem diviem gadiem. Varbūt optimistiskais pieņēmums par pediatra dežūru atjaunošanu ir tuvāks īstenošanai? Šoreiz cienījamā ārsta atbildes tonis bija mainījies: “Vai tiešām šis jautājums jūs personīgi uztrauc? Mēs pie šīs problēmas strādājam. Slimnīca ir sertificēta, lūdzu, nelauziet savu galviņu.” Jā, nav jau vairs optimistiskiem solījumiem bagātais pirmsvēlēšanu laiks, kurā veiksmīgi balotējās arī godājamais Ķipura kungs.
Ko var ieteikt vecākiem, kuriem ar bērniem varētu rasties līdzīgas situācijas? Nav ko lauzt galvu – jābrauc uz bērnu slimnīcu Rīgā. Tur arī ir veselības finansējuma problēmas, tomēr iespējas lielākas.
