Vai likumu izdošana ir vai nav vardarbīgs akts pret indivīdu? Cilvēks tā iekārtots, ka viņam nepatīk, ja tiek ierobežota viņa brīvība.
Vai likumu izdošana ir vai nav vardarbīgs akts pret indivīdu? Cilvēks tā iekārtots, ka viņam nepatīk, ja tiek ierobežota viņa brīvība. Civilizētā pasaulē indivīdi ar to samierinās un pieņem kā neizbēgamu faktu, lai sabiedrība kā indivīdu kopums varētu pastāvēt un attīstīties. Katra valsts pati izvēlas tos likumus, kas tai šķiet būtiski un nepieciešami.
Jau vairākus gadus turpinās kaislības ap un par izglītības reformu mazākumtautību skolās. Ja kāds latviešu presi lasījušais to aizmirsis, tad var atgādināt, ka šajā mācību gadā skolās, kurās mācību valoda nav valsts noteiktā, latviešu valodā jāpasniedz sešdesmit procentu mācību priekšmetu. Turklāt tas, ka šāds laiks pienāks, bija zināms jau gadiem iepriekš. Bet iebildes līdz šim vairāk nākušas no Rīgas politiķiem. Daudz mazāk to bijis skolās. It īpaši tajās, kas atrodas ārpus galvaspilsētas. Kad pagājušajā gadā arī “Ziņu” redakcijā tikāmies gan ar mazākumtautību mācību iestāžu skolotājiem, gan skolēniem, viņi nesacīja, ka šāda mācību forma varētu sagādāt problēmas vai grūtības. Mācību gads drīz būs beidzies, un tā laikā nav nācies dzirdēt, ka mūsu pilsētā būtu bijušas kādas problēmas.
Vispārzināms ir tas, ka, izdodot likumus par valodām, parasti rodas konflikti, kādus mēs pašlaik novērojam Latvijā. Krievu mazākumtautības pārstāvji Latvijā, kā arī daži sociologi no Krievijas negatīvi interpretē vispārējās tendences valodas situācijas attīstībā Baltijas valstīs. Tās tiek raksturotas kā nodoms iznīcināt krievisko garu no šo valstu kultūras dzīves, diskriminēt krievu kultūru un krievu valodu. Turpretim daudzi zinātnieki no bijušās Padomju Savienības republikām, kur nav pieņemti likumi, kas aizsargātu pamatnācijas valodu, uzskata, ka Baltijas valstīs var vērot vienotas, korektas, pakāpeniskas valodas stiprināšanas koncepcijas realizāciju, kurā tiek ņemta vērā mūsdienu dzīves realitāte un pasaules sabiedrības pieredze līdzīgu problēmu risināšanā. Faktiski līdz bilingvālās izglītības sistēmas ieviešanai pagāja desmit gadu – kamēr pieņēma valodas likumu un mazākumtautību pārstāvjiem bija tiesības iegūt vidējo izglītību savā dzimtajā valodā, tad – vismaz pieci gadi, lai varētu sagatavoties bilingvālās izglītības ieviešanai.
Faktiski visas uzvirmojušās kaislības mazāk ir mazākumtautību skolu inspirētas. Tās bijušas vajadzīgas politiķiem. Arī pašlaik Satversmes tiesā iesniegta 20 Saeimas kreiso frakciju deputātu sūdzība par izglītības reformu mazākumtautību skolās. Sēdei vajadzēja notikt vakar, taču to atlika līdz nākamajai nedēļai. Deputāti par Satversmei neatbilstošu uzskata izglītības likuma pārejas noteikumu punktu, kas nosaka spēkā stāšanās termiņu – 2004. gada 1. septembri – likuma prasībai par pāreju uz izglītības iegūšanu galvenokārt valsts valodā mazākumtautību skolās. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka šā likuma apakšpunkts neatbilst Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām, un lūdz atzīt to par spēkā neesošu no pieņemšanas brīža. Interesanti, ka nākamajā tiesas sēdē sūdzības iesniedzēji lūguši atļauju piedalīties tiesā un paust savu viedokli arī pedagoģisko zinātņu doktoram Valērijam Buhvalovam. Kā zināms, viņš ir Jelgavas Domes deputāts un šodien pašvaldības izdotajā “Ziņu” pielikumā redzams, ka cīņa pret bilingvālās izglītības reformu nav viņa prioritāte, kaut arī līdz šim viņš bija pazīstams kā tās aktīvs kritizētājs.
