Mainās laiki un arī pagātnes varoņi. Pirms gadiem divdesmit droši vien katrs Jelgavas 1. ģimnāzijas skolēns zināja tādu varoni kā Pols Armāns, dzimtajā vārdā Pauls Pēteris Tiltiņš.
Mainās laiki un arī pagātnes varoņi. Pirms gadiem divdesmit droši vien katrs Jelgavas 1. ģimnāzijas skolēns zināja tādu varoni kā Pols Armāns, dzimtajā vārdā Pauls Pēteris Tiltiņš.
Viņa vārdā tika nosaukta skolas pionieru vienība. Turklāt viņš bija viens no pirmajiem Padomju Savienības varoņiem, kas šo goda nosaukumu ieguva par nopelniem kaujā – kā tankists cīnoties Spānijas pilsoņu karā 1936./1937. gadā. Mūsdienās par šo agrāko laiku varoni skolēni neraksta referātus un nepiemin viņu svētkos, tomēr aizmirst šo Sesavas pagastā dzimušo novadnieku, par kuru tapušas grāmatas un filmas, diez vai būtu pareizi.
Pēdējā kauja
P.P.Tiltiņš vēsturē iegājis kā drosmīgs karotājs. Pulkvedis ne vienreiz vien riskējis ar dzīvību gan pilsoņu karā Spānijā, gan Otrajā pasaules karā. Karavīra cienīga ir arī viņa nāve 1943. gada 7. augustā Ļeņingradas frontē, brīdī, kad viņš vadīja kaujā frontes pārrāvuma desanta grupu. Par šo traģisko brīdi tanku brigādes politdaļas priekšnieks Ivans Aļeksejevs liecinājis: “Es biju daudz dzirdējis par Armāna drosmi, zināju, ka dažreiz viņš nebija piesardzīgs, un tagad pats par to pārliecinājos. Rītausmā pieci tanki T – 34 ar automātistiem uz bruņām devās uz priekšējo līniju pusi. Armāns sēdēja priekšējā tanka tornī. Līdz pretinieka priekšējai līnijai bija pieci seši kilometri. Kad tanki to šķērsoja, kājnieki izvērsās ķēdē. Tankisti ar lielgabaliem un ložmetējiem atbrīvoja kājniekiem ceļu uz uzbrukuma mērķi – kādu nenosauktu virsotni. Pēdējie arvien vairāk atpalika. Kamēr pretinieka uguns to atļauj, cenšoties paātrināt kājnieku virzīšanos, Armāns izlēca no tanka, norāvis savu ādas jaku, un sauca vīrus kaujā pats. Kājnieki, redzot, ka viņus kaujā ved pulkvedis ar Padomju Savienības varoņa zelta zvaigzni pie krūtīm, drošāk metās uz priekšu.” Taču tad pēkšņi vācu snaipera lode izdzēsa komandiera dzīvību un pārrāvuma grupas uzbrukums apsīka. Zīmīgi, ka pēdējā karošana P.P.Tiltiņam iznāca tieši pie Volhovas – leģendāras vietas, kur frontes otrajā pusē cīnījās latviešu leģions.
Labākais “Stara” režisors
No šīsdienas skata, pārdomājot P.P.Tiltiņa dzīvi, kļūst skumji. Kāpēc šim latviešu vīram vajadzēja aiziet nacionālajām interesēm svešus ceļus un iet bojā četrdesmit gadu vecumā?
Kā stāsta Sesavas pagasta vēstures glabātāja Dzidra Šulce, Tiltiņu rentētās mājas Vidusmuižā, tā saucamajā Turku ielā, kur dzimis izcilais tankistu komandieris, vairs nav. Tā bijusi vienkārša kleķa būdiņa, kas laika gaitā nojaukta. Bezzemnieki Matīss un Grieta Tiltiņi gandrīz katros Jurģos meklējuši citu vietu. Arī no Sesavas viņi aizgājuši, kad jaunākajam no trim bērniem Pēterim Paulam bijušas tikai trīs nedēļas (divu nedēļu vecumā Sesavas baznīcā pastarītis tika kristīts). Rakstnieks Arnolds Auziņš 1984. gadā izdotajā grāmatā “No tevis nešķiršos” rakstīja, ka Tiltiņi jaunus saimniekus meklējuši ne jau tāpēc, ka bijuši ķildīgi un nesaticīgi. Nevienam darba devējam neesot patikusi ģimene ar vairākiem bērniem (līdztekus trim saviem bērniem Tiltiņi vēl pieņēma audžudēlu Voldemāru, kas bija bārenis). Tomēr liekas, ka arī neapmierinātība ar pastāvošo iekārtu, kas sevišķi bija raksturīga vecākajam dēlam Alfrēdam, Tiltiņu ģimeni padarīja par biežiem dzīves vietas mainītājiem. Pauls jau no septiņu gadu vecuma rītos cēlies pulksten piecos: ganījis zosis, vēlāk govis un kapājis cūkām kartupeļus.
1913. gadā Pauls sāka mācīties 1. ģimnāzijā, ko 1922. gadā jau pēc bēgļu gaitām Krievijā beidza. 1919. gadā Stučkas valdības laikā viņš iestājies komjaunatnē un vēlāk neatkarīgajā Latvijā darbojies komunistiskajā pagrīdes pulciņā “Naids”. Viņa segvārds bijis Spītnieks. Par šo dzīves posmu 1. ģimnāzijas muzejā saglabājusies liecība no Auru pagasta Pārslās dzīvojušās Paulīnes Ozoliņas. Padomju laikā (intervijas datums nav minēts) šī kundze novadpētniekiem stāstījusi: “1923. gadā Paula vecāki rentēja Ziņģu mājas. Brīvlaikā Pauls Tiltiņš dzīvoja pie vecākiem. Neilgi pirms mācību gada sākuma augustā viņš sāka vadīt pašdarbības pulciņu. Pēc Pirmā pasaules kara pagasta nams bija ierīkots vāciešu uzceltā kino namā. Pašlaik tur atrodas Auru astoņgadīgā skola. Mēģinājumi notika ik pa trim dienām. Arī pats Pauls piedalījās izrādēs. Viņš bija ļoti uzņēmīgs un izpalīdzīgs. Ja kāds aktieris neieradās uz mēģinājumu, tūlīt devās pie viņa, lai uzzinātu neierašanās iemeslu. Lomas Paula vadībā apgūt bija aizraujoši. Divas vasaras skolas brīvlaikos viņš bija par režisoru mūsu pulciņā, ko nosaucām par “Staru”. Tad Paula vecāki pārcēlās uz Šķibes pagastu, kur iepirka jaunsaimniecību. Turpmāko mūsu pulciņa vadību uzņēmušies vairāki režisori, bet Pauls Tiltiņš bija labākais.”
Bezzemnieka sapnis piepildījās
Tiešām divdesmito gadu sākumā Matīss Tiltiņš dabūja aizdevumu un iepirka jaunsaimniecību Šķibes pagastā. Vectēvu sapnis par savu kaktiņu, savu zemes stūrīti tika piepildīts. Tēvam nu vajadzēja palīgus. Vecākais dēls Alfrēds bija palicis Padomju Krievijā, dienēja Sarkanajā armijā, bet Paulu zemes lietas nesaistīja, atlika vienīgi audžudēls. Pauls kā bija, tā palika komunistiski noskaņots sarkanais. Viņš devās uz Rīgu, kur Latvijas Universitātē sāka studēt filosofiju, bet paralēli tam darbojās pagrīdes pulciņā. Rīgā viņš dabūja statista vietu Nacionālajā teātrī, kas bija ļoti svarīgi, lai varētu sevi uzturēt.
1924. gadā Paulu iesauca Latvijas armijā. Tur viņš esot rakstījis uzsaukumu: “Biedri kareivji! Kad jūs aicinās griezt ieročus pret Padomju Savienību, grieziet tos pret reakcionāro valdību!” Ja tiešam tā bija, tad var redzēt, ka jauneklis savos politiskajos uzskatos un loģikā ir “sagājis sviestā”. Dienestā Pauls apguva radiotelegrāfista amatu. Tomēr pagrīdes darbā sapelnītie grēki bijuši tik nozīmīgi, ka 1925. gada beigās kareivis no armijas tika demobilizēts ar noteikumu, ka nedrīkst dzīvot Latvijas lielākajās pilsētās.
16 gadu prombūtnē
Kas atlika? Prātīgākais droši vien būtu doties uz Tiltiņiem pie tēva. Saimniekot, veidot ģimeni, spēlēt teātri, varbūt arī legāli darboties politikā… Tas tomēr nebija P.P.Tiltiņa garā. Ar komunistu atbalstu 1925. gadā viņš devās uz Parīzi, kur viņu sagaidīja vecākais brālis Alfrēds (boļševiks no 1917. gada) un viņa sieva Marija. Pauls iestājās Francijas komunistiskajā partijā, ieguva vārdu (arī franču pasi) Pols Armāns un sāka studēt Radiotehnikas institūtā. Taču pēc gada Franciju atstāja un devās uz Padomju Savienību. Kāpēc šāda dzīvesvietas maiņa? Padomju avoti par to klusē.
Maskavā P.P.Tiltiņš tikās ar brālim Alfrēdam pazīstamo Izlūkošanas pārvaldes priekšnieku Jāni Bērziņu (Veco). J.Bērziņš jauneklim ieteica studēt karaskolā. Tā 1928. gadā pēc Maskavas Kājnieku karaskolas beigšanas sākās P.P.Tiltiņa tankista karjera, kuras spožākais posms bija brīvprātīgā došanās uz pilsoņu karu Spānijā. Interesanti, ka arī “Jaunākās Ziņas” 1936. gada novembrī par šo karu rakstīja: “Visā Madrides karaspēka daļu darbībā jūtams krievu kara speciālistu iespaids.” Patiesībā Padomju Savienība uz Spāniju bija nosūtījusi tikai vienu tanku rotu – ne vairāk kā divdesmit kaujas mašīnu –, taču, pateicoties arī P.P.Tiltiņa iniciatīvai, cīņas sparam, šai vienībai bija militāri nozīmīgs spēks. Tad arī izcilajam karotājam tika piešķirts Padomju Savienības varoņa nosaukums.
Pēc atgriešanās no Spānijas P.P.Tiltiņš bijis pieņemšanā pie Staļina. Pasaules revolūcijas plānotājus, protams, interesēja, kā padomju kara tehnika izturējusi pārbaudījumus Spānijā. Padomju avoti min, ka šajā pilsoņu karā notika pirmā tanku divcīņa pasaules vēsturē.
1941. gadā Maskavā P.P.Tiltiņš beidza Kara akadēmiju. Dažas nedēļas pirms vācu uzbrukuma Padomju Savienībai viņš pēc sešpadsmit gadu prombūtnes kopā ar sievu un meitu viesojās Latvijā. Tēvs diemžēl pirms dažiem mēnešiem bija miris, taču māte Šķibes pagasta jaunsaimniecībā “Tiltiņi” dēlu sagaidīja. Pulkveža atvaļinājums ilga tikai desmit dienu. Ģimene nolēma, ka pa vasaru pie vecāsmātes varētu atstāt meitu Ingu. Liktenīgi iznāca, ka Krievijā dzimušais un augušais bērns tur palika visu vācu laiku. Kad pēc kara P.P.Tiltiņa atraitne meitai atbrauca pakaļ, Inga runājusi tikai latviski.
Kara sākumā P.P.Tiltiņam, ievērojot viņa kaujas pieredzi, piedāvāja kļūt par pasniedzēju kara skolā. Taču viņš kā apsēsts rāvās uz fronti, kur arī krita. Iespējams, šajā apsēstībā bija izmisums. Trīsdesmito gadu beigu staļiniskajās represijās Pauls bija zaudējis savu brāli Alfrēdu, apmelots un nošauts tika viņa patrons bijušais Izlūkpārvaldes priekšnieks J.Bērziņš. Traģisks liktenis izvērtās Alfrēda sievai Marijai, kas arī ir mūsu novadniece un, izrādās, bija izcila spiedze. Taču par to nākamajā “Novadiņā”.
Paldies Jelgavas Zinātniskajai bibliotēkai par atbalstu raksta tapšanā.
