Kā skumjas pārvērst priekā un nāvi uzvarēt dzīvībā, «parastiem mirstīgajiem» it nadzīgi stāsta ticīgie.
Kā skumjas pārvērst priekā un nāvi uzvarēt dzīvībā, “parastiem mirstīgajiem” it nadzīgi stāsta ticīgie. Nu ir tā reize, kad pasaule var redzēt, kā tas ir praksē. Asaras, sēras, asaras. Īstas vai “politiskas” – to zinās tikai Dievs.
Pāvests aizgājis. Uz kurieni viņš aizgājis, ja mums tā jāraud? Ja uz debesīm, tad jāpriecājas, jo viņa misijas ceļojums uz zemes ir noslēdzies. Nebija nekāds vieglais. Viņš nodzīvojis jēgpilnu dzīvi un aizgājis jēgpilnā mierā. Pēdējais vārds no viņa lūpām esot bijis “āmen”. Un tikai pēc viņa “āmen” Roma vairs nezina kur likt tūristus, sērotājus, politiķus un bagātu izjūtu meklētājus.
Šis dzīvības un nāves pretskata fenomens ļauj pastiprināti diskutēt politiskā vai politiski reliģiskā manierē, dažkārt jaucot lietu kārtību.
Ar vienu vārdu sakot, būtu labi, ja mēs spētu atšķirt šā vīra politisko darbību no reliģiskās. Politiski pāvests iezīmējās ar ārkārtīgu toleranci pret jebkuru reliģiju. Viņš bija paraugs tam, kā “svešiniekam” nevajadzētu pārkārtot kaimiņa istabu pēc savas gaumes un saprašanas. Nevienam, kas nav katolis, nevajadzētu pelt katoļu konservatīvismu, sevišķi ņemot vērā, ka katoļu baznīca iet interesantu atjaunotnes ceļu. Diez vai ir jēga salikt dabisko un pārdabisko vienā kulītē un nosaukt to par diskusiju.
