Laiku pa laikam uzvirmojusī ideja pamazām slēgt nerentablo valsti Latviju gūst pilnīgi reālas aprises.
Laiku pa laikam uzvirmojusī ideja pamazām slēgt nerentablo valsti Latviju gūst pilnīgi reālas aprises. Kā pirmo soli šā darbiņa paveikšanai varētu minēt Satiksmes ministrijas kārtējo mēģinājumu slēgt sev neizdevīgos dzelzceļa pārvadājumu maršrutus. Pirms gadiem četriem notika kārtējā valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” pasažieru pārvadājumu reorganizācija. 2001. gadā šo nozari vadīt tika uzaicināta Rīgas pašvaldības vēlēšanās caurkritusī galvaspilsētas pasažieru pārvadājumu speciāliste Linda Baltiņa. Acīmredzot dzelzceļa pārvadājumu vienīgajam speciālistam Latvijā Andrim Zorgevicam viņa likās pietiekami piemērota un zinoša, kā pasažierus labāk pārvadāt pa dzelzceļu. Cik veiksmīgi tas noticis, var redzēt. Tagad pēc četriem gadiem ir interesanti izlasīt šādas 2001. gada ziņu rindas: “Tā (pasažieru pārvadājumu uzņēmuma – red.) uzdevums būs iekšzemes pasažieru pārvadājumu sistēmas sakārtošana un uzlabošana, ņemot vērā pašreizējo kritisko situāciju šajā jomā.” Nu ko, vai sakārtoja?
Spriežot pēc Satiksmes ministrijas kārtējā ierosinājuma, šajā laikā pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu izdevies novest līdz kliņķim. Tātad ministrija ierosina šogad pārtraukt valsts pasūtījumu nerentablajos dzelzceļa maršrutos uz Ērgļiem, Gulbeni un Reņģi, bet līdz 2007. gadam būtiski samazināt pasūtījumu maršrutos uz Rēzekni un Lugažiem. Vēl ministrija ierosina no 2007. gada noteikt pasažieru pārvadājumus pa dzelzceļu par pamata sabiedriskā transporta veidu elektrificētā dzelzceļa zonā, kā arī maršrutos Rīga – Daugavpils un Rīga – Sigulda. Izrādās, tas tiekot piedāvāts, lai “… nodrošinātu iedzīvotājiem kvalitatīvus, stabilus un pieejamus pasažieru pārvadājumu pakalpojumus pa dzelzceļu”. Varētu pūst fanfaras un sist vara bungas, ja vien kārtējo reizi nepierādītos skumjais fakts, ka mūsu valstī viss tiek nolikts ačgārni. Minētais priekšlikums tikai spilgti parāda, ka valsts iedzīvotāji ir domāti valstij, nevis valsts kā instruments kalpo cilvēkiem. Mēs esam vajadzīgi dzelzceļam, nevis dzelzceļš (valsts uzņēmums) paredzēts, lai atvieglotu cilvēku dzīvi.
Protams, no Satiksmes ministrijas ierēdņa kabineta lūkojoties uz Rīgas dzelzceļa stacijas pusi, nevar redzēt tos pasažierus, kam nokļūšana līdz Reņģei ir vienīgais veids, kā uzturēt sakarus ar ārpasauli, nokļūt skolā un darbavietā. Piekrītu, šādu braucēju skaits nav tik liels, lai, piemēram, uz to pašu Reņģi dīzeļvilciens būtu rentabls. Tomēr, ja mēs mērām tikai šādās kategorijās, tad, piedodiet, Rīgas ierēdnīši, jūsu priekšlikums ir ģeniāls līdz pretīgumam – nerentabla ir visa Latvija, izņemot tās uzpūsto “ūdensgalvu” Rīgu. Tad arī kļūst skaidrs, kāpēc bija tādas batālijas, lai pēc iespējas vairāk sagrābtu varu “uz vietām” pēdējās pašvaldību vēlēšanās. Vienkārši lielais “Briseles kāposts”, kas faktiski ir paredzēts reģionu attīstībai, paliks uz Rīgas galda. Tad arī top skaidrs, kāpēc jums tie pārdesmit Reņģes pasažieri, kas bez vilciena ir norobežoti no ārpasaules, šķiet tikai plikas statistikas vienības uzskaites veidlapās.
Lai jūsu, cienījamie ierēdņi, ģeniālo ideju par Latviju (protams, izņemot jūsu bikšu deldēšanas vietu – Rīgu) kā bezperspektīvu peļņas avotu padarītu rentablāku, piedāvāju visus iedzīvotājus pārcelt, piemēram, uz Īriju, Lielbritāniju vai kur citur. Lai pelna iztiku sev un maksā nodokļus jūsu uzturēšanai. Šeit atstāt dežurējošo Saeimu un Ministru kabinetu, starp kuriem ierīkot vienīgo dzelzceļa drezīnas maršrutu valstī. Piedodiet, jāatstāj vēl viens maršruts: Zilupe – Ventspils. Citādi, ja pa to nebraukās naftas vagoni, kam jūs tai ministrijā būsiet vajadzīgi?
