Šis ir patiess stāsts par cilvēka trauslo dzīvību un tās apdraudējumiem.
Šis ir patiess stāsts par cilvēka trauslo dzīvību un tās apdraudējumiem.
Nevienam nepatīk slimot, vēl jo vairāk – nonākt slimnīcā. Man reiz gadījās. Visnepatīkamākais, ka tas bija ziemā. Kā pie mums, Jelgavā, ir ar centrālo apkuri, visiem zināms. Nelaimīgā kārtā mana gultiņa slimnīcā bija pie loga, pa kuru pūta krietns aukstums.
Mūsu četrvietīgajā palātā pie durvīm novietotajā gultā šad tad tika manīts samērā jauns slimnieks, kas pie mums ieradās tikai no rītiem, kad notika ārstu apgaita. Vēlāk, atrunādamies, ka jākārto svarīgas lietas, viņš pazuda līdz nākamās dienas rītam. Pie viņa nāca ciemos un viņu meklēja aizdomīga izskata publika.
Tā kā mana gultiņa bija aukstā vietā, nolēmu izmantot situāciju un nakts stundās ar visiem palagiem un segu pārvācos uz to pie durvīm, bet no rīta pēc siltā nakts miera atgriezos savā vietā pie aukstā loga.
Gāja dienas, mani no slimnīcas izrakstīja kā veiksmīgi izārstētu. Bet pēc neilga laika – šausmas! Lasu vietējā presē, ka mans kustīgais bijušais slimnīcas biedrs nošauts pie paša mājas sliekšņa. Ja šāvēji būtu izvēlējušies savu nodomu īstenot slimnīcas palātā nakts tumsā… Kā jūs domājat, kuru viņi būtu nošāvuši?
