Kaut 9. janvāra orkāns arvien tālāk aiziet pagātnē, mežos vēl turpinās darbi stihijas seku novēršanā.
Kaut 9. janvāra orkāns arvien tālāk aiziet pagātnē, mežos vēl turpinās darbi stihijas seku novēršanā. Kas aktuāls meža apsaimniekotājiem patlaban? Par šo tematu lūdzu uz sarunu Jelgavas virsmežniecības virsmežzini Jāni Gravu.
Kā, salīdzinot orkāna postījumus pārējā Latvijā, izskatās Jelgavas rajons – Līvbērzes, Svirlaukas, Klīves un Garozas mežniecības?
Orkānā visvairāk cieta Kurzeme un Vidzeme, īpaši Kuldīgas un Tukuma rajons. Tur vēl ir mežu masīvi, kur, tuvojoties ugunsbīstamajai sezonai, no sakritušajiem kokiem nav atbrīvoti visi meža ceļi. Mums tādu problēmu dienaskārtībā vairs nav. Rajonā esam izsnieguši ciršanas apliecinājumus 40 tūkstošiem kubikmetru koku izstrādei orkāna postījumu vietās. Novērtējot vētras postījumus, izcirstais apjoms varētu palielināties līdz 50 tūkstošiem kubikmetru. Parasti gadā izsniedzam ciršanas atļaujas ap 120 tūkstošu kubikmetru izstrādei. Lielākie postījumi bija Svirlaukas mežniecībā, kur vienlaidus tika nogāzti 16,6 hektāri meža un atsevišķi vētras bojāti koki bija 1202,6 hektāru platībā. Lielākās vējgāzes bija tajās vietās, kur pirms pāris gadiem tika veiktas kopšanas cirtes, un izcirtumu malās.
Novēršot 1967. un 1969. gada stihijas postījumus, Latvijā bija vajadzīgi lieli viesstrādnieku spēki, izskatās, ka tagad iztiksim ar pašu resursiem.
Tas ir pilnīgi droši. Domāju, ka līdz vasaras vidum ar orkāna sekām vismaz mūsu rajonā būsim tikuši galā. Mūsdienās mežos ienākusi moderna tehnika, kas būtiski samazina mežizstrādē nodarbināto skaitu, un ražošanas jaudas kļuvušas lielākas. Ir cita problēma – lielās mežizstrādes firmas vēja izgāztos kokus nelabprāt pērk. Tos ne vienmēr var izmantot augstvērtīgiem sortimentiem, un parasti tie neatrodas vienkopus. Vējgāzes un vējlauzes vairāk interesē vietējos zemniekus. Šā iemesla dēļ piedāvājums pēc šiem kokiem, piemēram, Klīves mežniecībā, pārsniedz pieprasījumu.
Kas sakarā ar orkāna seku likvidēšanu būtu aktuālākais patlaban?
Bīstamākais ir kukaiņu izraisītās koku slimības. Pēc sešdesmito gadu orkāniem Norvēģijā tās radīja zaudējumus viena miljarda ASV dolāru apmērā. Turklāt Norvēģijā šo meža kaitēkļu ārkārtīgā savairošanās bija jūtama pat līdz 1978. gadam (Latvijā līdz 1973. gadam). Egles apdraud astoņzobu mizgrauzis. Šī 4 – 5 mm garā vabolīte uzbrūk ap 50 un vairāk gadu vecām egļu audzēm. Visjutīgākās ir vēja un ilgstoša sausuma novājinātas egles. Mežu apsaimniekotājiem būtu jācenšas lauztās egles dabūt no meža ārā līdz aprīļa beigām. Ja tas neizdodas, tad jūlijā tās var izvākt kopā ar visiem mizgraužiem (tādu praksi mežinieki sauc par slimību apkarošanu ar ķeramkokiem). Pēc 1. jūnija mizgraužu apdraudētā mežā nevajadzētu cirst. Šos kukaiņus pievelk sveķu smarža. Katru gadu maijā pārbaudām egļu astoņzobu mizgraužu savairošanās apjomus ar tā saucamajiem feremonu slazdiem. Maija vidū varēsim pateikt, kāda situācija veidojas šogad.
