Vai uzticaties svešiniekam, kas jums uz ielas palūdz iedot pasi? Domājams, vairums atbildēs – «nē». Tomēr pie mums vēl joprojām sastopami cilvēki, kas to izdara un iekrīt lamatās.
Vai uzticaties svešiniekam, kas jums uz ielas palūdz iedot pasi? Domājams, vairums atbildēs – “nē”. Tomēr pie mums vēl joprojām sastopami cilvēki, kas to izdara un iekrīt lamatās. Gan jāsaka, pasi viņi devuši neba aiz labas dzīves. Krāpnieki izmanto to, ka šie cilvēki ir bez darba, turklāt pārāk uzticas svešinieku godaprātam.
Jelgavas policija šogad vien saņēmusi iesniegumus no vairāk nekā divdesmit cilvēkiem. Tajos viņi sūdzas, ka esot apkrāpti. Krāpšanas fabula ir vienkārša. Divi aptuveni 35 – 40 gadu veci vīrieši uz ielas gājuši klāt cilvēkiem un piedāvājuši darbu celtniecībā par desmit latiem dienā. Uzrunātajam piedāvāts arī iesēsties abu vīriešu automašīnā, cilvēks vadāts pa pilsētu, līdz vīrieši apstājušies, palūguši pasi un iegājuši kādā birojā to nokopēt. Pēc tam dokumentu atdevuši īpašniekam, piesakot, lai gaida telefona zvanu. Strādāt gribētāji sagaidīja arī: tikai ne cerēto darbu, bet gan “Tele2” rēķinu. Izrādās, krāpniekiem lētticīgo cilvēku pasu dati bija nepieciešami, lai, izmantojot negodīga mobilo telefonu tirgotāja pakalpojumus, iegādātos tā dēvētos mazcenas tālruņus.
Tādas nu ir šī vienkāršās krāpniecības sekas – cilvēki iedzīvojušies lielos zaudējumos, uzticoties blēžiem. Turklāt cerētā darba vietā. Teju vai ikviens būs dzirdējis par visdažādākajiem veidiem, kā tiek veiktas krāpnieciskas mahinācijas. Parasti tas gan noticis ar kādu citu – kaimiņu, paziņu vai radinieku. Pašam šķiet, ka viņš no tā būs pasargāts. Tomēr tas tā notiek līdz brīdim, kad pie mums ierodas krāpnieks santehniķa, policista, sociālā darbinieka vai potenciālā darba devēja izskatā. Šajā brīdī visi mūsu nodomi neļauties krāpnieku iecerei itin bieži kapitulē ticami nospēlētas lomas priekšā. Tas nekas, ka līdz šim brīdim mūs vadīja dzelzscieta pārliecība, ka ar mani kas tāds neatgadīsies. Kaut gan… ko darīt gadījumos, ja pie vientuļa pensionāra ierodas cilvēks, kas, uzdodamies par “Latvijas gāzes” darbinieku, iekļūst dzīvoklī, lai saimnieku nogalinātu? Šajās dienās tiek tiesāts slepkava, kam pierādītas 38 sirmgalvju slepkavības, kas veiktas laupīšanas nolūkā. Arī tagad var teikt, ka noslepkavotie paši bijuši vainīgi, ka uzticējušies ļaundarim, ka nav viņam taujājuši pēc personību apliecinošiem dokumentiem. To pašu var teikt par tiem jelgavniekiem, kas svešiem cilvēkiem bija uzticējuši savas pases. Ko lai dara – vairums no mums tic labajam cilvēkos. Tas taču būtu tikai normāli. Diemžēl tie, kuru nolūki ir noziedzīgi, to izmanto. Vai tas nozīmē, ka ikviens, kurš mums nāk pretī, vienmēr būtu jāuzskata par potenciālu ļaundari? Gribas ticēt, ka tā tas nav un nekad nebūs. Citādi tas vien būtu jādara, kā jādzīvo aiz dzelzs durvīm un jāstaigā ar šaujamo kabatā…
Tajā pašā laikā izbrīnu rada, kā minētajā gadījumā par mazcenas telefonu tirgošanu, izmantojot bezdarbnieku pasu datus, attiecīgais uzņēmums tik ilgstoši nebija spējīgs atklāt, ka kāds no darbiniekiem strādā uz vienu roku ar krāpniekiem. Līdzīgi kā gadījumā ar gandrīz četrdesmit noslepkavotajām sirmgalvēm. Cik zināms, medicīniskā ekspertīzē nebija pat noteikts, ka daudzas no viņām mirušas vardarbīgā nāvē. Vai tikai tā nav sabiedrības vienaldzība, kuru senie latvieši trāpīgi izteikuši sakāmvārdā “Ne mana cūka, ne mana druva!”?
