Astoņdesmito gadu vidū Ģintermuižas puses privātmāju īpašnieki un mediķi bija uztraukti, jo varas lēmējinstitūcijās kādam bija ienācis prātā, ka Jelgavas psihoneiroloģiskajai slimnīcai kā piedēkli varētu izveidot atsevišķu, stingri apsargātu korpusu.
Astoņdesmito gadu vidū Ģintermuižas puses privātmāju īpašnieki un mediķi bija uztraukti, jo varas lēmējinstitūcijās kādam bija ienācis prātā, ka Jelgavas psihoneiroloģiskajai slimnīcai kā piedēkli varētu izveidot atsevišķu, stingri apsargātu korpusu, kurā izmitinātos psihiski smagi slimi cilvēki, kas izdarījuši noziegumus. “Trešo cietumu mums nevajag,” tāda bija daudzu jelgavnieku attieksme. Pirms pāris nedēļām, kad, tieslietu ministrei Solvitai Āboltiņai klātesot, Dobeles ielā atklāja Probācijas dienesta (dienests rūpējas par agrāko ieslodzīto atgriešanos sabiedrībā) jaunās telpas, pilsētas galva Andris Rāviņš vēlēja, lai darbs veiktos tik sekmīgi, ka Jelgavā paliktu tikai viens cietums.
To, ka šīs problēmas ir saasinājušās, varēja spriest, skatoties LNT ziņas pagājušajā ceturtdienā, kur tika rādīts Pārlielupes cietums. 23. martā tur notika bīstams incidents. Proti, ieslodzītie nogrūda zemē cietuma uzraugu, kas iestādes teritorijā konvojēja 12 ieslodzīto grupu. Uzraugs gribējis pārtvert no ielas mesto sūtījumu – plēves maisu, kas bija pildīts ar kaut kādu spirtotu šķidrumu. Vēl aizvien cietušais ar smadzeņu satricinājumu ārstējas slimnīcā. Ja salīdzina gandrīz Ginesa rekorda vērto 89 Pārlielupes cietumā ieslodzīto bēgšanu 1994. gada jūlija naktī, šis gadījums it kā nav tik traks. Tomēr, padomājot dziļāk, lieta ir skumjāka nekā toreiz, jo tad cietumnieki nevienu varas pārstāvi neaizskāra. Veļas mazgātavā noskaloja savā tunelī izraktās smiltiņas un izlīda brīvībā. Pēc tam, protams, dabūja maksāt ar klāt nākušiem nebrīves gadiem. Turpretī tagad cilvēks formā, varas pārstāvis ieguvis vismaz vidēji smagus miesas bojājumus, un vairs nav īsti skaidrs, kas tur, aiz žoga, ir situācijas noteicējs. Mūsdienās ir diezgan izplūdusi katram bērnam svarīgā saprašana par to, kas ir labi un kas ne. Lielo valsts (!) uzņēmumu vadītāji Zorgevics, Loginovs, Miķelsons un arī vairāki citi var gadiem saņemt nesamērīgi lielas algas, viņus neviens likumsargātājs par to nesodīs. Turpretī muļķis, kas trīs reizes pēc kārtas nozadzis kāda automašīnai rezerves riteni, galu galā nonāks aiz restēm. Tāda kārtība nav ilgtspējīga, un tādā “šaurā vietā” kā cietums morāli ētiskās pretrunas parādās ar baigu asumu. Lai Dievs dod drosmi un uzņēmību cietumu darbiniekiem mūsdienu nepateicīgajos apstākļos “noturēt rāmjos” to sabiedrības daļu, kas ir aiz restēm. Taču galvenais – lai arī šaipus restēm mēs nepaliekam kaunā.
