«Pastāvēs, kas pārmainīsies,» šo Raiņa teikto var attiecināt uz procesiem, kas notiek vai nenotiek skolā. Tā ir vide, kurā izmaiņas ir obligātas, citādi šī institūcija zaudē savu nozīmi.
“Pastāvēs, kas pārmainīsies,” šo Raiņa teikto var attiecināt uz procesiem, kas notiek vai nenotiek skolā. Tā ir vide, kurā izmaiņas ir obligātas, citādi šī institūcija zaudē savu nozīmi.
Mainoties sabiedrībai, arī skolas dzīvē jaušamas straujas pārmaiņas. Globalizācija, cilvēktiesības – termini, kas mūsu valodā sastopami arvien biežāk. Skolā sāk strādāt teorētisko zināšanu pārbagāti skolotāji, taču prakses viņiem trūkst, savukārt vecākās paaudzes mācībspēki mācību metodes nepiemēro mūsdienām.
Bērna skološanas sākums ir ģimene – attiecības, kādas veidojas skolotājam un skolēnam, nosaka audzināšana un morālo vērtību mērs, ko mazajam ieaudzina viņa vecāki.
Jelgavas 4. vidusskola 9. aprīlī svinēja savu 60 gadu jubileju, tas bija lielisks iemesls pulcēt kopā dažādu paaudžu absolventus un uzzināt, cik liela loma skolai bijusi viņu dzīvē un kādas pārmaiņas viņi saskata šodienas skolā.
Pieredzē dalījās 2003. gada absolvente Linda Beržinska, kas studē politoloģiju LU un maģistrantūras studijas plāno apgūt Maskavā, Alla Podiņa, 1999. gada absolvente, kas RPIVA ieguvusi sociālo zinību skolotājas profesiju un pašlaik strādā politiskajā organizācijā “Jaunais laiks” par biroja vadītāju, Santa Zaķevica, kas, pirms diviem gadiem absolvējusi skolu, pašlaik studē biznesa augstskolas “Turība” Starptautiskā tūrisma fakultātes 2. kursā. Sarunā piedalījās arī Inese Bandeniece – mūsu skolas absolvente un jau vairākus gadus 4. vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā.
Galvenās pārmaiņas skārušas skolēnu un skolotāju attiecības. “Skolotājs ir zaudējis cieņu,” atzīst A.Podiņa. Ikviens arvien vairāk uzmanības pievērš savai personībai un tiesībām. Īpaši spilgti tas izpaužas skolas vidē, jo jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kas vēl meklē savu būtību, tāpēc bieži vien aizmirst pieklājību un cieņu pret skolotāju. Mainījusies visas sabiedrības attieksme pret skolotāju – pedagogi netiek uzskatīti par autoritātēm. “Agrāk nevarējām atļauties aiziet no stundas, tagad skolēnam ir pārāk liela brīvība,” teic A.Podiņa. Viņa secina, ka stundās valda visatļautība. “Es baidos strādāt skolā. Bērnu attieksme pret skolotāju bieži vien ir nelabvēlīga. Pēc prakses sapratu, ka vēl neesmu gatava darbam ar bērniem.”
L.Beržinska kā iemeslu skolēnu lielajai pašpārliecinātībai min globalizāciju, kā arī Amerikas subkultūras un tradīciju pārāk lielo ietekmi uz mūsu sabiedrību. Viņasprāt, pārspīlētā cilvēku tiesību propaganda neveicina personības izaugsmi un mazina skolotāja nozīmi jaunieša dzīvē.
Viss atkarīgs no stiprām personībām un klases kolektīva. Attiecības klasē veidojas atkarībā no līderu uzņēmības, kā arī klases ieinteresētības radīt saliedētu kolektīvu. Neapšaubāmi, liela nozīme jauniešu personības attīstībā un motivēšanā varētu būt klases audzinātājam.
Klases audzinātāja autoritāte, kā atzīst absolventes, ir mainījusies. “Pēdējā laikā mazinās pedagogu piedalīšanās skolēnu izglītošanā ārpus izglītības programmām un ministrijas noteiktajiem standartiem,” teic I.Bandeniece. Klases audzinātāja atbildība ir pārāk liela, lai skolotājs par zemo algu uzņemtos papildu rūpes. Liela daļa pedagogu atsakās no audzināmās klases, tajā galvenokārt vainojams neadekvātais atalgojums attiecībā pret pienākumiem, kas jāuzņemas, audzinot klasi.
Vecākās paaudzes skolotāji zaudē autoritāti, jo viņu mācību metodes bieži vien vairs nevar pielāgot jaunajām prasībām, tā mazinot jauniešu ieinteresētību un motivāciju. Problēmas ir jaunajiem skolotājiem, kuriem trūkst pieredzes. I.Bandeniece atzīst, ka pedagogu apmācībā vairāk laika būtu jāvelta tieši praksei skolā, jo jaunajiem teorētisko zināšanu netrūkst, bet grūtības sagādā to izmantošana praksē.
Atskatoties uz laiku, kad skola bija autoritatīva organizācija un skolotājs – jauniešu lielākais motivētājs, liekas, ka tas sen pagājis un mūsu sabiedrībā arvien stiprāk izpaužas tendence tiekties pēc demokrātijas un brīvības jebkurā dzīves jomā. Iespējams, ka mēs, skolēni, esam pārpratuši mūsu tiesības un aizmirsuši savus pienākumus pret skolu kā pirmo dzīves pieredzi. Mēs vairs nemākam uzrunāt skolotāju ar cieņu, sarunāties, neturot rokas kabatās, un kā pašu par sevi saprotamu pieņemam, ka skolotājs ir draugs.
