5. aprīļa numurā publicētajā rakstā «Kā mēs brīvdienās ārstējām bērnu» tika aktualizēts jautājums par to, ka jau vairākus gadus Jelgavas slimnīcā nav pastāvīgu dežūru bērnu ārstam (šiem speciālistiem ir tikai mājas dežūras).
5. aprīļa numurā publicētajā rakstā “Kā mēs brīvdienās ārstējām bērnu” tika aktualizēts jautājums par to, ka jau vairākus gadus Jelgavas slimnīcā nav pastāvīgu dežūru bērnu ārstam (šiem speciālistiem ir tikai mājas dežūras). Secinājums – šaubīgos slimību aizdomu gadījumos jelgavniekiem un rajona iedzīvotājiem vajadzētu rast iespēju bērnu vai vēl jo vairāk zīdainīti aizvest uz J.Stradiņa Medicīnas universitātes bērnu klīniku Rīgā. Par šo rakstu saņēmām 12 atsauksmju internetā un vēl dažas pa tālruni. Tas vedina spriest, ka problēma ir diezgan aktuāla. Diemžēl redakcijai neko vairāk nav skaidrojis mūsu slimnīcas galvenais ārsts Andris Ķipurs, tāpēc šo kompetentu viedokļu trūkumu centos kompensēt, apzvanot dažas citas Latvijas slimnīcas.
Kā to varēja gaidīt, Liepājā un Valmierā ir pastāvīgas pediatru dežūras. Dobelē, kas plašā apkārtnē ir slavena ar savu Dzemdību nodaļu, šajā ziņā ir līdzīgi kā pie mums – pediatrs un neonatologs (jaundzimušo ārsts) dežurē mājās un tiek izsaukts vienīgi sarežģītos gadījumos.
Gandrīz pusstunda ilga telefonsaruna man bija ar Ventspils slimnīcas Bērnu nodaļas ārstu. Šajā bagātajā ostas pilsētā slimnīca ir gandrīz divreiz mazāka nekā Jelgavā, taču tur pastāvīgi dežurē pediatrs neonatalogs. Šis ārsts gan piedalās dzemdībās, gan apkalpo pacietus, kas vēlās saņemt palīdzību ārpus darba laika. No kā dežūra tiek finansēta? Izrādās, par to daļēji no sava budžeta maksā ģimenes ārsti, no kuriem taču nevar prasīt, lai viņi pieņemtu pacientu izsaukumus naktīs un izejamās dienās. Igaunijā gan esot prakse, ka vairāki ģimenes ārsti apvienojas, lai izveidotu šo “karsto telefonu”, pie kura uz maiņām dežurē. Tā ka ne vienmēr sasirdzis bērns būtu jāved uz slimnīcu, kas lielai daļai pacientu nav nemaz tik vienkārši izdarāms.
Tautsaimnieki plāno ekonomisko un demogrāfisko pieaugumu. Domājams, ka Domei nebūtu grūti jaundzimušo apdāvināšanai sarūpēt septiņsimt astoņsimt sudraba karotīšu, un, cerams, drīz pienāks laiks, kad mūsu pilsētā un laukos piedzims vairāk nekā nomirs. Taču šai prognozējamai augšupejas situācijai jābūt gatavai gan medicīniskajai aprūpei, gan pa daļai likvidētajiem bērnudārziem, gan visam pārējam. Pārlapojot “Privāto Dzīvi”, prātā ienāca jautra doma – kā būtu, ja varētu ieviest padomju laikos pastāvējušo bezbērnu nodokli (pats tādu esmu maksājis!). Diezgan daudzi naudīgi vīri, ar otro un pat trešo apli ieejot laulībā vai jaunā kopdzīvē, vairāk domā par materiālām vērtībām (ko var apskatīt žurnālā). Bet tad lai viņi ar saviem nodokļiem vairāk balsta tos, kuru pienākumos ir palīdzēt bērniem.
