Pirms kāda laika mūsu mazajā valstī pasaules nomalē Latvijā tika skaidrots, ka, neveicot visas televīzijas digitalizāciju, tiksim atrauti no pasaules progresa labumiem teju vai uz visiem laikiem.
Pirms kāda laika mūsu mazajā valstī pasaules nomalē Latvijā tika skaidrots, ka, neveicot visas televīzijas digitalizāciju, tiksim atrauti no pasaules progresa labumiem teju vai uz visiem laikiem. Steidzami tika dibinātas firmas, slēgti līgumi un nezināmās tālēs pačibēja miljoni. Godīgi sakot, ja ne pačibēja pilnībā, tad tiesu darbi par to, lai atgrieztos valsts kasē, turpinās joprojām. Tas jau nekas, ka mums visiem par digitālo televīziju un tās nestajiem labumiem tāda miglaina nojausma vien bija. Galvenais, ka viss bija skaidrs pašiem projekta autoriem. Štrunts arī par to, ka šis tehnikas brīnums tā īsti vēl nav ieviesies nekur citur pasaulē.
Daudz runāts par slaveno (drīzāk gan bēdīgi slaveno) “e – Rīgas” projektu jeb elektroniskās pārvaldes ieviešanu pašvaldībā. Cik dzirdēts, izņemot savējo firmu pamatīgo peļņu, citiem šis tehnoloģiskais brīnums nav nedz vajadzīgs, nedz spējis atrisināt viņu ikdienas problēmas.
Veidojot pēdējo valdību, lai visi koalīcijas partneri tiktu apmierināti ar kādu amatu, “Jaunajam laikam” tika pilnīgi jaunas ministrijas vadīšana. Izrādās, mūsu Eiropas nostūris ir informācijas tehnoloģijās atpalicis tiktāl, ka bija nepieciešams izveidot speciālu ministriju elektroniskās pārvaldes lietās, tās vadību uzticot “Jaunā laika” pārstāvim Jānim Reiram. Cik noprotams no minētā kunga aktivitātēm, ja jau tuvākajā laikā katram mums nebūs sava elektroniskā paraksta, cauri ar to Latviju kā valsti būs. Līdzīgi kā digitālās televīzijas gadījumā izrādīsies, ka atkal mēs, bāleliņi, būsim pasaules tehnoloģiskā progresa nomalē. Tas jau nekas, ka arī pašam ministram, liekas, nav nemaz īsti skaidrs, kas tas par zvēru un ar ko tas būtu jābaro. Vismaz tāds iespaids radās no ministra neskaidrās runas pirms pāris dienām pagaidām vēl nedigitalizētās televīzijas raidījumā “Simtais pants”. Protams, nav pat svarīgi, ka arī pārējā apvienotajā Eiropā, kurā nu esam iestājušies, par tādu informācijas tehnoloģiju brīnumu vēl tikai domā. Galvenais, atkal būsim paspējuši ratus nolikt zirgam priekšā un mēģinājuši braukt, uzsitot visai pasaulei par prieku daudzus zilumus un punus. Kādam taču jābūt pirmajam, kas uzrādīs jauno tehnoloģiju priekšrocības un trūkumus. Protams, par to visu maksājot no savas, piedodiet, mūsu kopējās kabatas.
Būtu vietā uzdot dažus jautājumus. Ko elektroniskā paraksta ieviešana nozīmēs zemniekam, piemēram, no Vilces pagasta? Vai šis brīnums ir paredzēts cilvēkam ar kustību traucējumiem? Vai viņš, neizejot no mājas, turpmāk varēs visus nepieciešamos dokumentus sūtīt un saņemt, izmantojot datoru un internetu? Tad būsim devuši ieguldījumu cilvēktiesību jomā, šiem ļaudīm ar īpašajām vajadzībām nodrošinot līdztiesīgas iespējas. Ko tas dos uzņēmējiem? Vai viņiem turpmāk nebūs dienām jānīkst iestādēs, kārtojot dokumentu blāķus? Tad vēl tāds sīkums. Kas maksās par šo elektronisko parakstu? Cik noprotams, lai to varētu izmantot, pie datora būs nepieciešama papildu aparatūra. Vai to vajadzēs piepirkt pašam lietotājam vai arī to visiem gribētājiem piešķirs bez maksas? Drīzāk, izdzirdot runas par kārtējiem nepieciešamajiem miljoniem no valsts kabatas, kas jāiztērē jau tuvākajā laikā, rodas aizdomas, ka viens otrs mēģina radīt aktīvas darbošanās imitāciju vai arī briest kārtējā “digitālgeitas” afēra.
