Pirms pāris nedēļām piezvanīja kāds bērnības dienu draugs. Ikdienā mūsu ceļi nekrustojas, parasti satiekamies pēc ilgāka laika.
Pirms pāris nedēļām piezvanīja kāds bērnības dienu draugs. Ikdienā mūsu ceļi nekrustojas, parasti satiekamies pēc ilgāka laika. Taču šoreiz Žanis, kā veco draugu savā lokā saucām, bija manāmi uztraucies un gribēja runāt tūlīt un tagad. Viņš nupat kā bija izprecinājis savu vecāko meitu Irēnu, un kāzās gadījusies kāda neveikla situācija. Jāpiebilst, ka rakstā mainīti personu vārdi un darbība nenotiek Jelgavas rajonā.
Jaunais pāris Irēna un Lauris laulājās dzimtsarakstu nodaļā. Tas notika pirms Lieldienām – Zaļajā Ceturtdienā. Kāzas nebija lielas – vien paši tuvākie. Pēc laulību ceremonijas visi tika aicināti uz pusdienām kādā populārā piepilsētas krodziņā, kur kāzu viesiem bija rezervēta viena zālīte. Žanis atzīst, ka, protams, būtu bijis solīdāk, ja laulības notiktu baznīcā. Taču šā iemesla dēļ ģimeni uzskatīt par pagalam neticīgiem diez vai būtu pareizi. Žanis kaut cik nopietni bija pētījis gan Austrumu, gan Rietumu reliģijas. Viņu, šķiet, vairāk interesēja reliģiskie brīnumi – dievmātes parādīšanās kādā svētvietā Portugālē un tamlīdzīgi. Žaņa meita – līgava Irēna – studēja Hamburgas astroloģiskajā akadēmijā. Tā ir savāda mācību iestāde, kas atrodas tepat Rīgā. Lai arī tā nav valsts akreditēta augstskola, Irēna diez vai būtu tur bezjēdzīgi tērējusi laiku. Jaunietei ir ļoti nopietni panākumi sportā, un tos nevar sasniegt ar vieglu prātu. Tagad gan ar sportu jāpiebremzē gaidāmā ģimenes pieauguma dēļ.
Par līgavaini Lauri zinu ļoti maz. Tik dažus teikumus, ko Žanis telefona sarunā minēja. Viņš esot puisis no laukiem. Cik ticīgs vai neticīgs – nevaru spriest, bet kāzu mielasta laikā tieši Laura radi pamanīja, ka krodziņā iebraucis vietējās draudzes mācītājs ar kundzi. Tātad šiem cilvēkiem baznīca nebija sveša. Tad nu viņi priecīgi devās pie cienīgtēva un lūdza pateikt kādu vēlējumu jaunajam pārim. Sak, kaut arī laulāties dievnamā nav bijuši, ja mācītājs tepat tuvumā, lai tomēr viņiem tiek kāda svētība! Nezinu, kā veidojās dialogs, bet rezultāts bija tāds, ka mācītājs atteica. Tad nu runāt gāja līgavas tēvs. Viņa teiktais nonācis līdz apvainojumam. “Jūs nevēlaties padot ūdeni slāpstošajiem! Jūs kalpojat nevis Dievam, bet gan velnam!” teica līgavas tēvs. “Kā mācītājs var staigāt pa krogiem Zaļajā Ceturtdienā!” viņš vēl piebilda, notikušo man atstāstot.
Pēc šīs emocionāli sakāpinātā telefona zvana es tomēr domāju, ka mans paziņa ir pārāk paštaisns. Vai tad mācītājs Klusajā nedēļā nedrīkst pusdienot kafejnīcā? Tad jau drīzāk jāprasa, kur bija jauno prāts un līgavas tēva padoms, ka kāzas bija noliktas Klusajā nedēļā. Un vai tad mācītājs kādreiz nevar atļauties būt viens vai divvientulībā? Viņš taču tāpat kā daudzi strādā ar dubultslodzi un nopelnījis zināmu laiku, ko pavadīt pats pēc saviem uzskatiem. Tomēr var arī spriest, ka kāzu viesi no draudzes gana nelūdza daudz – varbūt tikai pāris minūtīšu, kurās tiktu izteikts kāds svētīgs vēlējums jaunajam pārim. Domas dalās. Un es nezinu, kuram vairāk taisnības.
Domāju, ka ticīgie un mācītāji nevar būt akli uz to, ka vairums laulību tiek slēgtas nevis baznīcās, bet gan laicīgās iestādēs – dzimtsarakstu birojos, pagastu padomēs u.tml. Taču diezgan droši var teikt, ka šiem neticīgajiem ir kāda dvēseles stīga, kas velk uz dievnamu. Šajā sakarā interesantu priekšlikumu izteica kāda jelgavniece. Proti, vecajā Svētās Trīsvienības baznīcas tornī vajadzētu ierīkot dzimtsarakstu biroju ar laulību ceremoniju zāli. Nezinu, cik tas arhitektoniski ir reāli, jo tornī nav īstu logu. Tomēr doma, ka arī tie, kas nolēmuši nelaulāties baznīcā, varētu to darīt dievnama tornī, šķiet interesanta. Varbūt, ja nekristīti pāri tādā svarīgā dzīves brīdī sajaustu kaut ko no sev pasvešās ticības un kultūras, viņi galu galā atrastu ceļu uz garīgu atjaunošanos īstā draudzē un baznīcā.
