Katrs ir apmeklējis ārstus. Vieniem ārstēšanās bijusi veiksmīga, citi ar sniegto palīdzību ir neapmierināti.
Katrs ir apmeklējis ārstus. Vieniem ārstēšanās bijusi veiksmīga, citi ar sniegto palīdzību ir neapmierināti. Pēdējā laikā daudz dzirdēts par gadījumiem, kad pacienti sākuši tiesu darbus pret mediķiem un ārstniecības iestādēm. Līdz šim pacientu un ārstu attiecības bija mēģināts regulēt vairākos likumos: ārstniecības, par prakses ārstiem, par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību, par sociālo palīdzību, par fizisko personu datu aizsardzību, kā arī atsevišķas normas bija iekļautas civillikumā, krimināllikumā, civilprocesa likumā un citos. Interesanti piebilst, ka esam pēdējā ES dalībvalsts, kurā līdz šim nebija pieņemts īpašs pacientu tiesību likums. Kaut arī pirms gandrīz trim gadiem Veselības ministrija ar Pasaules Veselības organizācijas atbalstu sāka darbu pie pacientu tiesību reglamentācijas uzlabošanas. Kā liecināja aptaujas, pacientus visvairāk uztrauca “greizās” ģimenes ārstu atlīdzības sistēmas (vispārējā profila ārstiem) rezultātā radusies “vieglā peļņa”, korupcija, kas izpaužas aplokšņu došanā, vispārēja profila ārstu dažādais profesionālais līmenis un regulāra konfidencialitātes pārkāpšana, kā arī medicīnisko ierakstu nepietiekama aizsardzība. Pēc intervēto domām, pašreizējā sistēma veicina ārstus izvēlēties veselus un gados jaunus pacientus, kuriem nav nepieciešama tūlītēja medicīniskā palīdzība vai konsultants.
Ilgās un lielās mokās tapušais pacientu tiesību likumprojekts beidzot nonācis līdz Saeimai. Tikai… Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nolēmusi ierosināt Sociālo darba lietu komisijai izveidot darba grupu jauna, alternatīva likuma izstrādei. Izrādās, ministrijas iesniegtais likumprojekts pat deputātuprāt izstrādāts nepilnīgi un nekvalitatīvi, to nav apspriedušas visas iesaistītās puses un tas nav saskaņots ar citiem likumiem.
Iepazīstoties ar šo daudz kritizēto dokumentu, tā vien gribas jautāt: vai piecpadsmit gadu nav pietiekami ilgs laiks, lai mūsu ministriju likumu radītāji cilvēku un viņa tiesības sāktu uzskatīt par augstāko vērtību. Izrādās, no šā viedokļa pacienti likuma radītājiem palikuši attīstītā sociālisma apziņas līmenī. Turklāt, kā atzīst autoritatīvi eksperti, likumprojekts “ir pārāk fragmentēts un neatspoguļo visas pacienta tiesības, tam trūkst skaidru definīciju un konsekvences, turklāt daudzi jautājumi tajā atkārtojas un pārklājas. Projektā konstatētas arī autoru vājās zināšanas par pacienta tiesībām. Būtiski trūkumi projektā vērojami arī attiecībā uz pacienta konfidencialitātes aizsardzību, izmantojot veselības pakalpojumus”. Ko gan vēl piebilst, ja vien Veselības ministrija savu nekvalitatīvo ražojumu negrasītos uzlabot, to izskatot Saeimā trijos lasījumos. Izrādās, viņiem pašiem nav “nepieciešamās kapacitātes, lai šo darbu sāktu no jauna, un likumprojektu, ātrākais, varētu atkārtoti izstrādāt pēc pusgada vai pat gada”. Likumprojekta rakstīšanas laikā darba grupas locekļi esot iepazinušies ar daudzu citu valstu līdzīgiem likumiem. Domājams, “uz vietas”. Jājautā – kāpēc no viņu sastrādātā tāds čiks vien iznācis? Rakstot komentāru, intereses pēc palūkojos internetā pieejamos resursos. Latviski bija vien pacientu tiesību aizsardzības likumi, kas daudzus gadus darbojas Lietuvā, Islandē, Nīderlandē un Somijā. Par angļu valodā izlasāmiem nemaz nerunājot. Janvārī žurnālā “Nedēļa” intervijā veselības ministrs Gundars Bērziņš sacīja: “Juristi pacientu tiesības nereti izmanto, lai labi nopelnītu. Pacientu tiesības nav atrautas no viņu pienākumiem. Es nepieņemu šo pārspīlēto humānismu – tiesības bez pienākumiem. Pacientu tiesību likums būs, bet tas būs sabalansēts starp tiesībām un pienākumiem.” Tagad, pēc pāris mēnešiem, likumprojektā var izlasīt, ka atkal pacienta intereses gluži kā padomju laikos atstātas otrajā plānā. Varbūt veselības ministrijā lobē advokātus, kas nekvalitatīva likuma dēļ varētu labi pelnīt?
