Nu atkal ir patriotisma laiks – ne tas rudenīgi smagais ar atceres dienām un valsts jubilejām, bet tas labais, gaišais zemes sakopšanas, sēklu diedzēšanas un zemes rakšanas prieks.
Nu atkal ir patriotisma laiks – ne tas rudenīgi smagais ar atceres dienām un valsts jubilejām, bet tas labais, gaišais zemes sakopšanas, sēklu diedzēšanas un zemes rakšanas prieks.
Sakiet vien, ka tā ir tikai tāda laika piepildīšanas metode pensionāriem. Tas ir patriotisms – mīlēt zemi, ieelpo tās smaržu, priecāties par darbu, ieraudzīt puķi. Un arī mēslus. Mēslus, ne mēslojumu.
Populārajā anekdotē par kurmīti mazais aklais dzīvnieciņš nav nekāds patriots, jo viņš uz jautājumu, ko prot darīt, atbild: “Varu rakt, varu nerakt.”
Še tev nu bija, cilvēk. Negaidi no kurmja, ka viņš gaismā redzēs.
Bet patrioti tā nevar. Viņi redz, un viņiem ir jārok. Un jāsēj. Un jāaudzē. Var teikt – savam priekam.
Uzplauks narcise, nobriedīs ķirbis, nosals pēdējā mārtiņroze, un atkal jauns rudens atnāks ar parādes patriotismu. Vai nav skaisti dzīvot starp diviem patriotisma viļņiem, pagātnes un tagadnes elpu baudot, starp slēpošanas sezonu un peldsezonu?
Un jautājums par patriotisma iemācīšanu ir diezgan pliks, ja to, kas ir patriotisms, mēs interpretējam, tikai domājot par politiskām vai stratēģiskām uzvarām. Patriotisms ir ietverts trīs ietilpīgos vārdos, ko Anna Brigadere nodevusi paaudzēm, proti, “Dievs, daba, darbs”.
Trīs vārdi. Atmetot vienu no tiem, vēl var veidot kādu dzīves filosofiju.
Bet atmetiet divus un tad paskaidrojiet jaunajai paaudzei, kas ir patriotisms. Eh, ko nu par to. Paskaidrojiet, kas vispār ir tas, kā dēļ vērts mīlēt.
