Ar bērna problēmām vecākiem ir visgrūtāk samierināties. Ko darīt? Varbūt nogaidīt, līdz viss atrisināsies pats? Problēma nekad nav viena, un, ja tā ir mājās, būs arī skolā.
Ar bērna problēmām vecākiem ir visgrūtāk samierināties. Ko darīt? Varbūt nogaidīt, līdz viss atrisināsies pats? Problēma nekad nav viena, un, ja tā ir mājās, būs arī skolā. Pārdomās, cik vecāki ir gatavi vai ieinteresēti bērnu sasāpējušo jautājumu risināšanā, dalās divas sociālās pedagoģes – Ginta Strade no Jelgavas 1. sanatorijas internātskolas un Sarmīte Strode no Vakara (maiņu) vidusskolas. Viņas aicina vecākus uz sarunu.
Skolotājas uz “Ziņām” pamudināja nākt publikācija laikrakstā “Kas palīdzēs audzināt pusaudzi?”. Pedagoģes pārsteidz vecāku bailes vai nevēlēšanās būt daļēji atbildīgiem par to, kas notiek ar viņu bērnu. “Vecākiem reiz der padomāt un izsvērt, cik daudz uzmanības un laika viņi velta savām atvasēm. Cik daudz runā ar viņiem un skaidro lietas. Tas varētu būt mūsu aicinājums: uz mirkli apstāties un padomāt par to. Tam, ka 16 gadu veca jaunekļa mamma stāsta, ka viņai pēkšņi radušās problēmas ar dēla audzināšanu, nevaru piekrist. Tās noteikti bijušas agrāk, bet tagad ir lūzuma punkts. Diemžēl ļoti daudzi vecāki ignorē sava bērna problēmas vecumā, kad tās patiešām parādās,” pārliecināta Ginta. Skola dažu vecāku domāšanā ir kā glābiņš no problēmu risināšanas – ja viņi deleģējuši bērnu skolai, tad tai arī jāuzņemas audzināšana un paši var nelikties ne zinis. “Mums ir svarīgi, lai vecāki sadarbotos ar skolu un sociālo pedagogu. Ja būtu vairāk informācijas par bērnu un vecāku nesaskaņām vai līdzīgiem sāpīgiem jautājumiem, kopīgi varētu domāt, kā strādāt ar pusaudzi. Taču vecāki bieži palīdzību meklē tikai tad, kad problēma jau izvērtusies noziegumā,” norāda Ginta.
Skolu sociālajam pedagogam nereti jāstrādā ar smagu problēmu sekām. “Manuprāt, pareizi būtu, ja sociālais pedagogs strādātu jau bērnudārzos un sākumskolās, iespējams, tas pasargātu bērnus no daudzām iespējamām likstām. Tagad mēs cīnāmies ar sekām. 14 gadu vecumā, kad personai iestājas kriminālatbildība, daudz jau ir nokavēts. Kaut gan mēs arī bieži vien speram pirmo soli. Tādēļ aicinām vecākus uz sadarbību. Atsevišķos gadījumos tā ir ļoti veiksmīga, jo, piesaistot citas institūcijas, kontrolējot bērnu, viņš tiek “noturēts rāmjos”, un problēma lēnām izzūd. Taču iniciatoriem vienalga jābūt vecākiem,” pārliecināta Sarmīte.
Bērni cieš arī no nesaskaņām ģimenē. “Ar tām sastopamies īpaši, piemēram, vakarskolā 15 un 16 gadu veci pusaudži, kas vēl mācās pamatskolas klasēs, lielākoties ir problēmbērni, un viņiem nav tikai mācīšanās vaina, bet arī nesaskaņas ģimenē. Daudziem ir kauns runāt par to, kas notiek mājās. Taču ir jāatrod uzticības persona – vai tas būtu klases audzinātājs, vai sociālais pedagogs – un jārunā par šīm lietām. Jānāk uz sarunu un jābūt atvērtiem,” aicina Sarmīte.
1. internātskolas pedagoģe atzīst, ka viņu skolai ir ciešāka sadarbība ar vecākiem: “Mums arī problēmas ir citas. Taču ar atsevišķiem vecākiem gribētu gan labāku sadarbību. Mēs jūtam, ka viņi vairās runāt, un kopā daudz jāstrādā, lai viņi atvērtos. Gadās, ka iepriekšējais kontakts ar skolotāju nav bijis veiksmīgs, taču aicinām pārkāpt aizspriedumus un izrunāties, galvenais – palīdzēt bērnam. Katram būtu jāatnāk uz skolu, jātiekas ar sociālo pedagogu un jāpārrunā jautājumi, kas attiecas uz bērnu. Jo ātrāk, jo labāk,” mudina Ginta.
Lai arī daudzviet sociālais pedagogs skolās ir atsevišķa štata vienība, šis nav viņa vienīgais amats un pienākums. “Esmu pārliecināta, ka sociālajam pedagogam skolā nevajadzētu pasniegt nevienu mācību priekšmetu, bet mēs esam spiestas to darīt zemā atalgojuma dēļ. Man bijusi saruna ar bērniem, kas saka: skolotāj, mēs labprāt ietu ar jums parunāties, bet jūs esat skolotāja! Daudzus tas bremzē,” atzīst Ginta.
Pedagoģes novērojušas, ka vecākiem joprojām nav īsti skaidrs, kādas funkcijas veic sociālais pedagogs. “Bērniem stāstu, ka esmu vienīgais cilvēks skolā, kas par visiem simts procentiem nostāsies skolēnu pusē. Es uzreiz pasaku, ka nestrīdēšos, bet esmu šeit, lai runātu. To sauc par uzticības personu,” skaidro Sarmīte.
Sociālais pedagogs skolā ir cilvēks, kas apzina problēmas un veic atbalsta funkcijas bērnam un ģimenei, informējot, kur un kādu palīdzību vēl iespējams saņemt. “Diezgan daudzi nezina par mums – ko darām, kā varam palīdzēt. Bieži, kad vecākiem neveidojas kontakts ar klašu audzinātājiem, izeja var būt saikne ar sociālo pedagogu, kas ir neitrāls. Mēs esam tie, kas nerāj, nekaunina un nebar vecākus. Viņi pieraduši, ka iepriekšējos gados to vien dzirdējuši kā pārmetumus, rājienus, ka bērns ir tāds un nav izdarījis kaut ko. Mēs sarunu un dialogu veidojam citādi. Meklējam risinājumus, kā un ko kopīgi darīsim, lai kaut ko mainītu. Ļaujam runāt vecākiem un, ja viņi izrunā un atzīst problēmu, saprotam, ka viņiem ir arī vēlēšanās kaut ko mainīt. Ir vecāki, kas bērna problēmās nesaskata ne kripatiņu savas vainas, un tas noteikti nav pareizi,” pārliecinātas pedagoģes.
