Māris Grīnbergs ir mākslai «piejaucēts» ekonomists, kas savas pensijas vecuma iespējas atradis slieku audzēšanā.
Māris Grīnbergs ir mākslai “piejaucēts” ekonomists, kas savas pensijas vecuma iespējas atradis slieku audzēšanā. Sieva, meita, dēls, vedekla – visi ir mākslinieki. Viņš ir vienīgais ģimenē, kuram skaitļu tabulas nozīmē vairāk nekā tikai plikus skaitļus. Aiz aprēķiniem vienmēr mācējis saskatīt iespējas. Radošs. Ar izpratni par morāles un ētikas principiem neatkarīgi no valsts iekārtas un valdošiem politiskiem strāvojumiem. Nav vienkāršs garāmgājējs vai notikumu vērotājs citu cilvēku ciešanās, bēdās vai pārbaudījumos. Pīpmanis, kas domīgi pakasa savu bārdiņu, atbild izsmeļoši un laiku pa laikam atgādina, lai pārtrauc, ja kaut kā ir par daudz.
Dzimis brīvā Latvijā, jaunība un spēka gadi pagājuši krievu laikos, bet savu briedumu prot izdzīvot atbilstoši šā laika iespējām. Studējis tirgus zinības un ekonomiku Ļeņingradā. Tur arī noskatījis sievu – pazīstamo tēlnieci Ilizani Grīnbergu.
Galvenais vienīgajā restorānā
Malkojot kafiju, atceras smieklīgu gadījumu – viņš strādājis par restorāna direktoru. Padomju laikos tā bija izcili laba “čina”. Kad kādi ar mākslu saistīti cilvēki meklējuši viņa sievu kultūras namā, kur viņai bija savs kabinets, neviens nav varējis pateikt, kur atrodas māksliniece Ilizana Grīnberga. Vienīgi, kad lieta nonākusi līdz sabiedriski pamatotam aprakstam par to, kas ir šīs dāmas vīrs, atradušies zinātāji. “Būtu uzreiz teikuši, ka meklējat restorāna direktora sievu!” viņi izsaukušies. Tomēr, pamatojoties uz to, ka Māris bijis neērts tā laika vietējai konjunktūrai, viņš paaugstināts darbā un strādājis Tirdzniecības ministrijā, vēlāk atgriezies Jelgavā, nonācis LLU, veltījis sevi zinātniskajam darbam, saprātīga aprēķina mudināts un kādu laiku strādājis kopā ar tagadējo ekonomikas ministru Krišjāni Kariņu. Ceļi šķīrušies – viens no viņiem “Jaunā laika” politiķis, otrs – jaunā laika fermeris. Kopš 2005. gada 3. marta Māris Grīnbergs ir oficiāls slieku audzētājs.
Cēlis mājas, sitis čūskas
Pēc paša teiktā, viņš ir pedantiski audzināts (mātes stilā), mākslinieciski pāraudzināts (sievas stilā). Kafiju malkojot, saprātīgi pārlēkšojam Grīnberga kunga dzīves kvalitatīvajiem rādītājiem: uzcēlis divas mājas, nositis vairākas čūskas, sastādījis daudz koku. Bet par čūsku sišanu pats nav nekādā sajūsmā, jo šodien kļuvis “stipri zaļš”.
Bet nu – par darbu. Kad Grīnberga kungs labu laiku bija veltījis zinātniskajam darbam, viņa tautsaimnieciskā talanta atpazinējs LLU rektors Kazimirs Špoģis aicināja uz laiku zinātnisko darbu nolikt maliņā, lai ķertos pie Hidromeliorācijas fakultātes ēkas celšanas, jo šā nama būvniecība dažādu padomju laika saimniekošanas dīvainību dēļ bija stipri aizkavējusies. Vēlāk, tuvojoties pirmspensijas laikam, Māris Grīnbergs vadīja rajona tirdzniecības apvienības darbu, bet reizē ar pirmajiem brīvās Latvijas vējiem atklājās arī jaunas iespējas saprātīgam cilvēkam ar tirgotāja un ekonomista pieredzi. Tā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē tagadējais slieku audzētājs kļuva par pirmā firmas “Audi” autoveikala direktoru Mežciemā. “Tur toreiz strādāja ķīmiķi, fiziķi, skolotāji, bet nevienam nebija pieredzes tirdzniecībā. Bija nepieciešams godīgs tirgotājs, jo valdīja stipri vaļīgi noteikumi. Caur šo veikalu izgāja cauri visi “biezie”,” atceras Grīnberga kungs. Tomēr arī tur laiki mainījās.
Jaunā strāva jaunos laikos
Piedāvāto pakalpojumu struktūra pārgrupējās atbilstoši laika garam, uzņēmums paplašinājās, sākās tirdzniecība ar mobilajiem telefoniem, kancelejas precēm. Pirms gadiem astoņiem deviņiem atgriezās ārzemju latvieši un aptuveni 95 procenti “Formulas” (tā sauca šo uzņēmumu) pamatkapitāla piederēja Kanādas latviešiem. Uzņēmuma kontrolpakete, kā stāsta Māris Grīnbergs, piederējusi tagadējā ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa tēvam. “Es biju direktors. Nesapratu, kāpēc firmai vajadzīgs ģenerāldirektors, vēlāk – arī prezidents. Algas “uzgrieza”. Kariņš kļuva par prezidentu, bet lietas sāka iet uz leju. Par katru jautājumu konsultējās ar tēvu. Ja cilvēks nezina, kā vadīt uzņēmumu atbilstoši konkrētai situācijai, nekas labs nevar sanākt,” spriež tagadējais slieku fermas īpašnieks un, mazliet padomājis, piemin vēl kādu dāmu, kas Latvijai atnesusi “jaunus laikus”. Tā ir Latvijas degvielas politikas veidotāja Baiba Rubese. “Salīdzinoši var teikt, ka nafta ir kā piens, dīzeļdegviela – biezpiens, bet benzīnu varētu saukt par naftas produkta krējumu. Tad tikai ir jautājums – kāpēc “biezpiens” ir dārgāks par “krējumu”? Tāpēc, ka, pateicoties trūkumam, Latvijā izveidojies specifisks autoparks un šo situāciju var labi izmantot,” tā savus ekonomiskos vērojumus pārstāsta vīrs, kas savulaik, strādādams par vienīgā Jelgavas kroga direktoru, neļāvās visāda veida nelikumībām, kas tolaik bija tikpat saprotamas kā tagad, tikai ar citu nokrāsu.
Beļģija grib 49 tonnas slieku
Pēc Kariņa un citu tautiešu “iefiltrēšanās” Mārim Grīnbergam pienāca laiks vēlreiz meklēt nodarbošanos, un viņš atrada austersēņu audzēšanu. Taču, izrādās, to sporas viņam izraisīja alerģiju. “Sākās astma. Meklēju cēloņus. Ko darīt? Uzzināju, ka ne pašas sēnes, bet to sporas daudziem izraisa alerģiju. Visu likvidēju. Pārgāja astmas lēkmes. Pamazām sāku ievākt informāciju par slieku audzēšanu. Šī ir vērienīga biznesa iespēja. Tik vērienīgi par šo lietu gan nedomāju, jo kam es to visu atstātu. Cik zinu, oficiāls slieku audzētājs esmu vienīgais Latvijā. Viena sieviete Ventspilī ar to nodarbojas, esmu dzirdējis, ka Ādažos arī kāds ar to sācis. Ventspilniecei bijis pasūtījums no Beļģijas par 49 tūkstošiem tonnu slieku. Kas to var saražot!
Pirmos divus kilogramus iepirku 2003. gada rudenī. Sekoja tehnoloģiju izzināšana, aprēķini, pārdomas. Visu liekot kopā, ražošanu pielāgoju savām iespējām, tad iepirku vēl astoņus kilogramus speciāli selekcionētu Kalifornijas slieku – ārkārtīgi rijīgu, ko zinātnieki selekcionējuši Dienvidamerikas pārtikas atkritumu pārstrādei. Tās ir ātraudzīgas. Gada laikā pieaug par 300 procentiem. Ir vēl arī Jorkšīras sliekas, lielas pēc izmēra un iztur nedaudz zemākas temperatūras. Kalifornijas sliekas nespēj izdzīvot, ja temperatūra ir zemāka par četriem grādiem virs nulles.” Grīnberga slieku fermā temperatūra tiek uzturēta tā, lai šie “lopiņi” varētu augt un vairoties visu gadu, bet viņa kolēģe Ventspilī tās ieziemo līdzīgi kā kartupeļus. Sākotnējā iecere bijusi piedāvāt produkciju makšķernieku vajadzībām. Anglijā kāds slieku audzētājs apkalpo piecus tūkstošus klientu un darbojas šajā nozarē jau 30 gadu. Slieka ir dzīvnieku izcelsmes proteīna avots, ko veiksmīgi izmanto lopkopībā.
Visādas dīvainības pieredzētas, kamēr radošais biznesmenis varējis reģistrēt savu nodarbošanos. Valsts veterinārais dienests ar šāda veida darbību saskaras pirmo reizi. Smieklīgi esot tas, ka vispirms amatpersonas noklausās Grīnberga paskaidrojumus, iepazīstas ar situāciju, bet tad, pamatojoties uz jauniegūto informāciju, tās sniedzējam jau dod pirmos norādījumus.
Šo nodarbošanos iesākot, M.Grīnbergs domājis galvenokārt par makšķernieku vajadzībām, vēlāk izrādījies – produkciju var izmantot plašāk. Par to kādā no nākamajām “Mājturības” lapām.
