Beidzot klāt pavasaris, saulīte patīkami silda, šur tur uzlīst pa siltam lietutiņam.
Beidzot klāt pavasaris, saulīte patīkami silda, šur tur uzlīst pa siltam lietutiņam. Omulīgais vīrelis labākajos gados no rīta agri cēlies, lai no dziļajiem laukiem dotos uz Rīgu pēc pārtikas piedevām saviem rukšiem. Ceļš liekas vienmuļš un garlaicīgs, arī radio necilajā opelītī nonīcis, cits pēc cita viņam zibenīgi šaujas garām skrejoši “biezie”, bet opelītis vienā mierā ripo tik tālāk pa Rīgas – Bauskas šoseju.
Saulīti aizsedz mākoņi, sāk līņāt. Te pēkšņi vīrs savā priekšā pamana melnu stāvu. Piebraucis tuvāk, viņš redz “stopotāju” – sievieti garā tumšā mētelī… bez lietussarga. Ak, kungs, viņa taču salīs slapja, nabadzīte, un neviens idiots neiedomājas piestāt, lai pavestu nabaga sievieti. Lauku vīrs, daudz nedomādams, spiež uz bremzēm un aicina sievieti sev blakus.
“Tā neko, solīda un pieklājīga, arī smaržo tīri labi,” savā prātā domā lauku vīrs. Viņš mana, ka melnais mētelis noslīd no ceļabiedres ceļiem, pavērdams skatu īsiem bruncīšiem un kārdinošām kājiņām, ko ieskauj zeķes ar pavedinošu mežģīnes gumiju. Te pēkšņi vīriņa domas pārtrauc maigā krievu valodā runājošā būtne: “Skažite, vas ņeinteresujet maji uslugi?”
Lai arī krievu valoda viņam nav sveša, vīrs apjūk un mirklī nesaprot, par ko ir runa. “Kakije?” Guvusi ieinteresētību, viņa turpina: “Smotrja kakije. Možem palaskatsta tut, a možem pajehatj kuda ņibuds v drugoje mesto.”
Nezinu, vai lauku vīra prātu apskaidroja līdzbraucējas piedāvājums vai arī īsie svārciņi, kas, pavisam nemanot, bija pavilkušies uz augšu, skatam atsegdami zeķu mežģīnes, bet vīrs lielā steigā nobēra: “Man nekas neinteresē, izņemot manas cūkas, to man ir 47… Un vispār, kur jūs vajag aizvest?” jau nervozākā un skaļākā tonī noprasīja šoferis.
Dāmas seja pārvērtās. Pagriezusi savam “medījumam” muguru, viņa tikpat skaļā balsī pavēlēja: “Vipustite meņja seičas že!”
Vīrs nospļāvās un pasmīnēja par savu lētticību. Tagad arī viņš saprata, kādēļ neviens no garās mašīnu rindas “stopotājai” neapstājās, īsi pirms apļa nedaudz tālāk stāvēja vēl pāris līdzīgu “draiskuļu”. Uzmetis skatu spogulī, vīrs redzēja, ka dāma, pārgājusi ceļam otrā pusē, turpināja savu darbu, tikai šoreiz “makšķerēdama” pretējā virzienā braucošās mašīnas.
Iesirmajam lauku vīram vēl šad tad atmiņā uzpeld notikušais un tas, ka viņš pirmo reizi, cerams, arī pēdējo, runājis ar dzīvu prostitūti.
