Drosmes un cilvēcības velobrauciens no Jelgavas uz Auci

• PIEMINEKLI “Sainītis” veidojis tēlnieks Matiass Jansons (Jelgavas Lāčplēša autora Kārļa Jansona mazdēls), un tā nosaukuma pamatā ir skaudro notikumu aculiecinieka Astrīda Freimaņa stāsts par tolaik notikušo. Kādam no izsūtījuma sarakstos iekļautajiem bija izdevies uzzināt par gaidāmajām briesmām un noslēpties. Lai “vakantās” vietas aizpildītu, tika aizvesti ļaudis, kas mitinājās nabagmājā. Aculieciniekam atmiņā palikusi divu karavīru sagrābta večiņa ar drebošajās rokās saņemtu sainīti.

Laiks dziedē un arī aizskalo pēdas. Tradīcijām mēdz būt sākums un beigas. Tāpēc iespējams, ka pēc kāda laika tikai vecas publikācijas bibliotēku plauktos liecinās par to, ka reiz bija tāds Drosmes un cilvēcības velobrauciens, ko rīkoja “Zemgales Ziņas” sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Pirmo reizi tas notika 2011. gada maijā grupas velobrauciena formā. Tradīcija turpinājās desmit gadus – līdz pandēmijai. Tagad brauciens notiek individuāli un attālināti. To 2021. gadā ieteica pirmo divu braucienu dalībniece LLU Meža fakultātes absolvente Katrīna Jaunslaviete-Kipure. Katrīna savus velokilometrus veica pie mājām Krustpils novadā. Jāpiebilst, ka arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistents Jānis Āboliņš (1906-1990) 1941. gada jūlijā savu drosmes un cilvēcības velobraucienu no Jelgavas uz Auci veica vienatnē.

Tolaik Latvijā tikko bija sākusies nacistiskā okupācija un holokausts. Vēlākais profesors Jānis Āboliņš, uzzinājis, ka Aucē ir apcietināti ebreji un to vidū arī divi viņa kolēģi, ar velosipēdu no Jelgavas steidzās viņus glābt. Pateicoties drosmei, cilvēcībai, kā arī vācu valodas zināšanām, Jānim Āboliņam izdevās atbrīvot vismaz vienu nāvei nolemto – LLU mācību un pētījumu saimniecības “Vecauce” direktoru Paulu Dermani. Šī leģenda arī velobraucienā tiek pieminēta un godināta.

Par velobraucieniem informēja ārzemju diplomātus

Pirmajos grupas velobraucienos maršruts gāja caur memoriālu Garajos kalnos, Glūdas skolu, kas ir slēgta, Kroņauces un Penkules pamatskolām, kas darbojas arī tagad. Drosmes un cilvēcības velobraucienu visādi atbalstīja Jāņa Āboliņa ģimene. Pa ceļam Penkulē par Latvijas dziļurbumiem un ģeotermālajiem ūdeņiem velobrauciena dalībniekiem stāstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Astrīds Freimanis. Vairākos piedalījās arī Izraēlas vēstniecības pārstāvji, kas savukārt informāciju par šo braucienu izplatīja diplomātiskajās aprindās.

Individuālie un attālinātie Drosmes un cilvēcības velobrauciena maršruti katram ir citādāki. Kad pirms pāris nedēļām vairāku Drosmes un cilvēcības velobraucienu dalībnieks jelgavnieks Aloizs Stepēns jautāja, vai šogad mēs kaut divi varētu veikt klasisko ceļu no Jelgavas līdz Aucei, neviļus atbildēju – jā.

Jāpiebilst, ka Aloiza normālais velopastaigas ātrums ir apmēram 30 kilometri stundā. Es pat no kalna parasti minos lēnāk un piesardzīgāk. Tādēļ nolēmām, ka es izbraukšu divas stundas agrāk, un Aloizs mani noķers. Tā arī notika 30. maijā.

Glūdā nesmird pēc bituma un aug kartupeļi

Pulksten 7.45, pirms sēsties uz velosipēda, uzrunāju jaunu tēti, kurš kopā ar apmēram četrgadīgu dēlu ar velosipēdiem bija apstājušies Raiņa un Katoļu ielas krustojumā. Lūdzu palīdzēt man sakārtot atstarojošo drošības vesti tā, lai tā stiepjas pāri mugursomai. Uzrunātais vīrs laipni palīdzēja, un dažās sekundēs kļuvu citiem ceļiniekiem viegli pamanāms. Protams, varētu vēlēties, lai tēvam ar dēlu arī būtu atstarojošās vestes. Taču veloķivere puisēnam bija gan.

Glūdas stacija, plkst.8.54

Šosejas P96 malā pirms gadiem piecdesmit būvētas dzelzceļnieku daudzdzīvokļu mājas. Tām blakus pirms gadiem trīsdesmit slēgts veikals. Cilvēkus nemanīja. Tikai metrus piecdesmit no ceļa kaķis sēdēja uz garāžas jumta. Bez sava auto te dzīvot būtu sarežģīti. Autobusu pieturā piestiprinātais saraksts liecināja, ka dienā te iet garām septiņi astoņi reisi. Piepeši Jelgavas virzienā garām brauca arī gadus sešdesmit septiņdesmit vecs velosipēdists. Paklusi lūdzu viņam palīdzēt izņemt no mugursomas telefonu. Vīrs nedzirdēja un, domās nogrimis, aizminās tālāk. Tiku galā pats.

Kas vēl tāds tūlīt pamanāms, vispirms pozitīvs, šajā apkārtnē? Pie dzelzceļnieku mājām glītās dobēs auga gurķi, bija arī neliela siltumnīca un kartupeļu vagas. Pēc apjomiem noteikti var spriest, ka tas pašu galdam, nevis pārdošanai. Pozitīvs moments bija uz šosejas P97 pie Grīvukroga tilta pār Svēti. Tur Kurzemes virzienā garām aizbrauca divi treileri, kas aizveda divas jaunas koka mājas. Lielgabarīta kravai pa priekšu gāja auto ar bākugunīm. Vēl tāds moments, ka pirms iebraukšanas Glūdā, kur agrāk no dzelzceļa puses – ceļu būvniecības sabiedrības “Igate” bituma ražotnes – nāca darvas smaka, tagad to nemanīja. Toties tur bija redzami jauni rezervuāri, kas sudrabaini laistījās rīta saulē. Pirms šķērsot Liepājas un Klaipēdas dzelzceļu, nācās apstāties pie sarkanā signāla. Pa sliedēm brauca drezīna, kas aizgāja uz Auces pusi. Ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu atjaunotais Mažeiķu un Klaipēdas dzelzceļš pēc atjaunošanas atkal dzīvo. Jāatgādina, ka 2010. gadā Lietuvas dzelzceļnieki posmā no Reņģes līdz Mažeiķiem nojauca sliedes. Tādējādi latvieši degvielu no Mažeiķu rūpnīcas bija spiesti vest caur Šauļiem, kas Lietuvas dzelzceļam deva papildu ienākumus. Nav medijos ziņu, ka kāds no lēmuma pieņēmējiem par to būtu personīgi un solidāri samaksājis Eiropas Savienības Tiesas sodu. Tādēļ nebūtu brīnums, ka kaut kas līdzīgs Baltijas valstu attiecībās var atkārtoties. Pēc dažām minūtēm pie Glūdas baznīcas šķērsoju Jelgavas un Dobeles novada robežu.

“Dobele Agra” gaisos nelido

Plkst. 9.22, pietura Ceļinieki. Pagrieziens uz Krimūnām. Likās, ka tālumā pļavā redzu brūnu govi. Taču tā nekustējās – visdrīzāk tā bija kāda aprūsējusi tvertne zaļojošā labības laukā. Toties no šosejas bija skaidri saskatāms tagad simtprocentīgi dāņiem piederošā uzņēmuma “Dobele Agra” centrs – tehnikas angārs un kantoris. Vietne celotajs.lv raksta, ka tas ir moderns, nākotnes perspektīvā domājošs uzņēmums, kas apstrādā apmēram 5800 hektārus lauksaimniecības zemes Dobeles un Jelgavas novadā. No ceļa skatoties, saimniecības centrs, šķiet, nav mainījies kopš 90. gadiem, kad te vēl bez NATO vairoga droši ienāca kanādiešu uzņēmēji, kas vēl lēti (salīdzinājumā ar tagadējo cenu) uzpirka lauksaimniecības zemi, solīja sadarboties ar zinātniekiem, LLU un teicās veidot tādu kā paraugsaimniecību, kas iznomātu latviešiem moderno tehniku un mācītu mūsu zemniekus efektīvi strādāt. Tas drīz vien vairs nebija aktuāli. Latviešu lauksaimnieki un zinātnieki saviem spēkiem spējuši attīstīties, un, par spīti nevienlīdzībai nodokļos un subsīdijās, Latvija kļuvusi par vienu no lielākajām labības eksportētājām ES.

No uzņēmuma “Dobele Agra” laukuma pazudusi lidmašīna – lēnais divplāksnis, kas agrāk stāvēja blakus kantorim. Skaidrs, ka, zaļi domājot, laukus ar lidmašīnām neapstrādā. No velosipēda, lēni uzlūkojot tūkstošiem hektāru lielo labības lauku, var pamanīt divus kalniņus. Tādas kā neapdzīvotas salas. Varētu būt, ka reiz tur bijušas viensētas. Labs saimnieks to vietu droši vien iekultivētu. Vai varbūt kokus iestādītu, kur putniem nosēsties. It kā nav jau liela muiža tūkstoš hektāru laukā pazaudēt dažus hektārus. Taču, ja šo skaitli pareizinātu ar 33? “Dobele Agra” pastāv kopš 1991. gada.

Pozitīvais, minoties ar velosipēdu, uz šosejas ir tas, ka nav ļoti uzmanīgi, kā vadot auto, jāvēro ceļš un tu domās vari aizklīst tālumā. Torīt neizgāja no prāta ziņa par smagi ievainoto poļu robežsargu uz Baltkrievijas un Polijas robežas. Viņu ievainoja satrakots austrumu zemju ekonomisko bēgļu pūlis, ko Baltkrievijas diktatora varas kalpi ar viltu triec uz Eiropu. Poļi spriež, ka pie robežas vajadzēs ierīkot buferjoslu. Ja tā, tad, manuprāt, to nāktos noklāt ar cūku mēsliem. Ja tie tur vancotu, tad musulmaņu ļaudis, kas neēd cūkgaļu, tur tuvumā nerādītos un tiktu novērsta vardarbība. Bet pierobežas zemei dabiskais mēslojums taču neskādētu. Var piebilst, ka, minoties gar ziedošajiem Zemgales grāvjiem, pusceļu šķaudīju un klepoju – dzīve pilsētā ir izraisījusi alerģiju pret kaut ko tik tīru un ziedošu, kāds dabā ir maijs un jūnija sākums.

Penkulē mazs cenšas kļūt liels

Plkst.9.47, Kroņauce, Annas Brigaderes pamatskolas pagalms. Tur saskaitīju 11 vieglās automašīnas un trīs velosipēdus. Uz darbu sabraukuši skolotāji un tehniskie darbinieki. Arodbiedrība Rīgā lēš, ka kaut kas nav kārtībā ar slodžu aprēķiniem, taču Kroņaucē uz streiku diez vai velk. Skolas tualetē, kas gudri ieprojektēta (ēka pārbūvēta Latvijas valsts laikā) turpat pie ārdurvīm un ir vaļā, viss tīrs. Tik uz mitrās grīdas kāds (muļķis) izmētājis papīrus. Par tualetēm, protams, varētu nerakstīt. Iedvesmojos no Igaunijas prezidenta Lenarta Meri, kas deviņdesmitajos, atgriezies no kādas ārvalstu vizītes, preses konferenci sarīkoja tolaik vēl diezgan neglītajā Tallinas lidostas tualetē. Tagad prezidenta Meri vārdā sauc pašu Igaunijas galvaspilsētas lidostu.

Penkule, plkst.10.23

Aiz Apguldes pagrieziena ceļam pārlēca viena stirna, kaut apkārt mežus nemanīja – tikai lauki vien. Skatījos, ka kaut kur vajadzētu būt arī otrai. Laipna Penkulē sastapta sieva paskaidroja, ka šajā ceļa posmā starp Apguldi un Penkuli būtu jāpievērš uzmanība jauniem daudzkrāsainajiem jumtiem, kas dzīvojamām mājām un saimniecības ēkām salikti pēc pērnā gada 7. augusta vētras. Tā šajā apkārtnē plosījusies vien 15 minūtes, tālāk aizvirzoties uz Kurzemes pusi un norimstot jūrā pie igauņu salām.

Pašā Penkulē vētras un krusas postījumus nemana. Stāv arī stenda “panna” “Penkulei 750” – tā ir lieciniece Penkules 750 gadu svinībām, kas notika 2022. gadā. Ciema bibliotekāre Sigita Butnāre skaidro, ka ciema nosaukums saistās ar vārdu “penkoks” – pankūka. Pagastā ir dzimis Latvijas prezidents Alberts Kviesis. Mūsdienās penkulnieki lepojas ar uzņēmību. Iepretī Penkules baznīcai uzbūvēta kafejnīca “Telpa” – viss ideāli sakopts. Sekmīgi darbojas zemnieku saimniecības, kas audzē zemenes un mellenes, ko piedāvā pašlasīšanai. Taču uz narcišu pašlasīšanu braucot arī dāmas no Rīgas. “Katrs mazais cilvēks te grib būt liels un dara, ko vien var izdarīt,” skaisti par Penkuli sacīja bibliotekāre.

“Telpā” pusdienodams, ieraudzīju, ka pa P96 šoseju ar ātrumu apmēram trīsdesmit kilometri stundā nesas kāds velosipēdists. Tas tiešām bija Aloizs. Pēc pusdienām braucām kopā.

Pirms izbraukšanas no Penkules piestājām pie tautas nama, kur atrodas politiski represēto piemiņas akmens “Bez vainas vainīgajiem”, ko atklāja 2018. gadā. Tur darbojas arī skaņas iekārta un katru, kurš pieiet pie akmens, uzrunā Astrīda Freimaņa balss ieraksts: “Šo cilvēku vienīgā vaina bija mīlestība uz savu dzimto sētu, pagastu, valsti latvisko dzīvesveidu…” Tautas nama vadītājs Normunds Smiltnieks tajā brīdī bija aizņemts mēģinājumā. Uz skatuves mēģināja vokāli instrumentālais ansamblis “Stendere”. Soliste Skaidrīte Šimkevica izpildīja Raimonda Paula dziesmu ar Jāņa Petera vārdiem “Kabīrija”. “Daudzi no mums jau ir gados. Cits spēlē jau piecdesmit, cits sešdesmit gadu. Mūzika ir kā dzīves balsts, tāpēc arī ansamblim tāds nosaukums,” paskaidroja tautas nama vadītājs.

Grāvis priekšā piemineklim un kapiem

Vieglajā austrumu pavējā 16 kilometru garais ceļš no Penkules līdz Aucei aizritēja viegli. Pa vidu izpeldējāmies Bēnes ezerā – tā sauc ūdenskrātuvi Auces upē pie Bēnes dzirnavām, kas stāv bez pielietojuma. Upes caurplūde pie aizvērtajām slūžām te ir apmēram spainis sekundē. Kāda bēneniece teica, ka lejpus aizsprosta Auces gultne dažkārt esot sausa. Tobrīd tur tomēr ūdens bija.

No Auces vēl seši kilometri pa ceļu P104 līdz Putnu mežam, kur masu slepkavības vietā atrodas piemineklis 1941. gadā nogalinātajiem Auces ebrejiem. Turpat blakus arī aizauguši Pirmā pasaules kara karavīru kapi.

Iebraucot Putnu mežā, kur 2023. gadā veikta meliorācija, abi ar Aloizu skatījāmies, ka it kā pazīstamā vieta nav tāda kā agrāk. Sanāca pat tā, ka pirmajā piegājienā aizbraucām holokausta piemineklim garām. Taču tad sapratām, ka pie pieminekļa var nokļūt, tikai šķērsojot grāvi. Laipas un celiņa tur nebija. Sazinoties ar Auces pilsētas pārvaldnieku Gunti Šeferu un tālāk ar Putnu meža apsaimniekotāju Meža pētīšanas stacijas direktora pienākumu izpildītāju Māri Pūci, kura birojs ir Vidzemē, Madonas novada Jaunkalsnavā, saņēmām solījumu, ka laipiņa uz piemiņas vietu tuvākajā laikā tiks izbūvēta. Ja tas netiks paveikts ne līdz Jāņiem, ne arī Pēteriem, tad “Ziņas” to tā neatstās.

• APMĒRAM kilometru aiz Glūdas stacijas dzelzceļa pārbrauktuves pie Glūdas baznīcas atrodas Jelgavas un Dobeles novada robeža.
  FOTO: GAITIS GRŪTUPS

• ALOIZS STEPĒNS Penkulē pēc pusdienām “Telpā”, kur garšīgi var paēst gan sava ciema ļaudis, gan arī ceļinieki.

• MINOTIES ar velosipēdu, ceļā var paspēt saskatīt it kā sīkas, bet varbūt tomēr nozīmīgas detaļas. Šoreiz Aloizs Putnu mežā atradis olu, kas varētu piederēt retam putnam.

• PENKULES TAUTAS NAMA direktors Normunds Smiltnieks: “Estrādes mūzika ir mūsu balsts jau gadu gadiem. Tāpēc arī savu vokāli instrumentālo ansambli nosaucām par “Stenderi”. Stendere – tā ir vieta, kur cilvēks var atbalstīties.” Penkules Tautas namā darbojas arī divi deju kolektīvi un teātris. Braucot uz Auces pusi, jāpiedomā, lai nosauktu ciemu, kur nav sava teātra. Kroņauce, Penkule, Bēne, Auce, Vītiņi – visur ir.

• UZ PIEMINEKĻA noliktie akmeņi stāsta, ka šo vietu ir pagodinājuši cilvēki, kuri zina ebreju tradīcijas.

• ATPAKAĻCEĻĀ no Putnu meža Aucē termometrs rādīja plus 29 grādus.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts ”Novadu aktualitātes”. Par publikāciju saturu atbild “Zemgales Ziņas”. #SIF_MAF2024