Drīz kokiem plauks lapas. Tad panorāma būs pavisam citāda. Taču pagaidām ir tā, ka vienam otram pilsētas patriotam gribas ņemt makšķeri vai spiningu un doties… uz pilsētas parkiem un apstādījumiem.
Drīz kokiem plauks lapas. Tad panorāma būs pavisam citāda. Taču pagaidām ir tā, ka vienam otram pilsētas patriotam gribas ņemt makšķeri vai spiningu un doties… uz pilsētas parkiem un apstādījumiem.
Šo gadījumu man izstāstīja pazīstamais veterinārārsts Jelgavas Latviešu biedrības aktīvists Modris Ziemelis. Tagad, būdams pensijā, cienījamais vīrs piestrādā par dežurantu pilsētas kultūras namā.
Pavēlā ziemas vakarā, tūlīt pēc Ledus skulptūru festivāla, pie Ziemeļa kunga dežūras postenī pienāca kāds jauns puisis. Kaut gan pirmais prata vāciski, bet otrais – tikai angliski, lieta ātri vien kļuva skaidra: puisis ir no Austrālijas, viņš diezgan pieticīgā veidā (ar stopiem) ceļo pa pasauli un tieši šovakar nezina, kur dabūt naktsmājas. Protams, pretenziju pret viesnīcu tīklu un lauku tūrisma centriem, kas blīvi apņem Jelgavu nevarētu būt, taču tur, kā zināms, naktsmājas ir par maksu.
Tā vārds pa vārdam, un no Austrālijas vestā ceļasoma tika novietota pie dežuranta kabineta mūsu kultūras un gaismas namā, bet puisis devās uz netālo Ziemeļu ģimenes dzīvokli, kur viņam tika gan tēja, gan mierīgas naktsmājas. Otrā rītā jau kopā ar saimnieku viesis gāja uz kultūras namu pēc tur atstātajām mantām. Un tad M.Ziemelim iznāca vērot pavisam savādu skatu. Jauneklis, ejot pa Katoļu ielas trotuāru, visādi locījās un staipījās. Proti, viņš lasīja pa roku galam vējā plandošos plēves maisiņus, tetrapakas. Tā kā valodas barjera liedza izteikt pateicību savam labvēlim, puisis šādā veidā bija nolēmis kaut par Austrālijas centu padarīt mūsu pilsētu pievilcīgāku.
Pēc minētā gadījuma, pienākot pavasarim, Ziemeļa kungs nolēma ķerties pie makšķeres. Viņa nolūks bija visai “austrālīgs”. Proti, ar šā katram puikam pazīstamā rīka teleskopisko kātu cienījamais vīrs centās noķeksēt krāsainos plēves maisus, kas varbūt pat kopš 9. janvāra (kad bija orkāns) dienu un nakti plivinājās apstādījumu liepiņās pretī viņa dzīvokļa logiem. Kociņi ir paaugušies, un vecā jelgavnieka pūles šajā jomā diemžēl pagaidām nav bijušas sekmīgas. Droši vien būtu jārunā ar darbīgo sākumskolas klašu jaunatni, kas kāpj kokos. Varbūt vajadzētu arī padomāt par kādu kalnu tūrista cienīgu nodrošinājumu.
Vienkāršākais, ko mēs varētu darīt biežāk, ir atteikties no šiem maisiņiem, pirkumu ievietojot dabai krietni draudzīgākā “tirgus tašā”. Šorīt pat, kad man avīžu kioskā laipni piedāvāja maisiņu, es atteicos un “Zemgales Ziņas” (pašreklāmas nolūkos sacīsim tā) iebāzu kabatā.
