Ko jūs teiktu par situāciju, kad būtu nolēmis kaut ko darīt, bet pēkšņi uzzinātu, ka nekas no tā nesanāks.
Ko jūs teiktu par situāciju, kad būtu nolēmis kaut ko darīt, bet pēkšņi uzzinātu, ka nekas no tā nesanāks. Izrādās, jums uzlikts par pienākumu algot valsts noteiktu speciālistu. Tas esot jūsu paša labā, lai netīšām nesalaistu kaut ko grīstē. Vienvārdsakot – nav ko te nodarboties ar pašdarbību. Tāda situācija radās brīdī, kad civilprocesa likumā tika iestrādāta šāda norma: kasācijas instancē lietas risināmas vienīgi ar advokāta starpniecību. Juristi uzreiz pēc šīs normas ieviešanas uzsvēra, lai arī šādi grozījumi uzskatāmi par soli pareizajā virzienā, tie naudas trūkuma dēļ radīs ievērojamas problēmas. Ja naudas maks ir pietiekami biezs, protams, var doties uz kādu advokātu kantori, kur jūs sagaidīs kā mīļu ciemiņu. Bet ko darīt, ja makā svilpo vējš? Protams, var mēģināt apelēt pie valsts sirdsapziņas un lūgt, lai jūsu aizstāvim maksātu no valsts kabatas. Pieņemot šādu normu, netika ņemts vērā, ka daudzi līdz ar to zaudēs vienīgo cerību uz taisnīgu lietas lemšanu tiesā. Uzvar tas, kam nauda.
Reiz kāda jelgavniece iesūdzēja tiesā savu darba devēju, piesakot prasību par atjaunošanu darbā. Tobrīd Jelgavas tiesa viņas prasību noraidīja. Sieviete ar to nebija mierā, tāpēc pārsūdzēja lietu augstākajās tiesu instancēs. Bet ne par to ir runa. Šajā civillietā atklājās sākumā minētā civilprocesa likumā iestrādās normas ačgārnība. Civillietā kā prasītājas pilnvarotais pārstāvis bija viņas vīrs. Tā kā lieta ir visai sarežģīta, jo izskatīšanas laikā atklājušās daudzas pretrunas gan prasītājas, gan atbildētāja – bijušā darba devēja – attiecībās atlaišanas brīdī, bez juridiskās palīdzības neviena puse nevarēja iztikt. Protams, pašvaldības iestādei bija iespējams noalgot advokāta pakalpojumus. Tajā pašā laikā tādas finansiālas iespējas nebija no darba atlaistajai sievietei. Nekas cits neatlika, kā vien vērsties Zvērināto advokātu padomē ar lūgumu pārstāvēt viņu tiesā. Atbilde nebija ilgi jāgaida – pārstāvības nodrošināšana nav iespējama, jo valsts, pieprasot tiesā piedalīties advokātam, nebija paredzējusi to, ka tas visiem nav “pa kabatai”. Jelgavniece šo normu apstrīdēja Satversmes tiesā, kas to kā neatbilstošu Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz taisnu tiesu un vienlīdzību likuma un tiesas priekšā, 2003. gadā atcēla.
Tagad lieta par to, ka Latvijā nav iespējams nodrošināt visu lietā iesaistīto pušu vienlīdzību tiesā, nonākusi Strasbūrā, Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur tā no daudziem desmitiem tūkstošu iesniegumu uzskatīta par pietiekami pamatotu, lai tiktu pieņemta izskatīšanai. Protams, tas vēl nenozīmē, ka mūsu valsts Temīda saņems kārtējo pliķi, tomēr notikušais liek padomāt. Kaut vai par to, cik kvalitatīvi likumi tiek sagatavoti un apstiprināti. “Ziņas” jau rakstīja, ka Veselības ministrija mēģināja nesen “iešmugulēt” izskatīšanai Saeimā pacientu tiesību likumprojektu, kuru pieņemot palielināts pieprasījums pēc advokātiem Latvijā būtu nodrošināts. Turklāt redzot, ka arvien biežāk arī Satversmes tiesa lemj par mūsu likumu neatbilstību konstitūcijai, premjers Aigars Kalvītis nācis klajā ar “ģeniālu” ideju, proti, turpmāk to, kādas lietas tur izskatāmas, lems paši birokrāti.
Par minēto jelgavnieci un viņas vīru jāteic, ka var tikai apbrīnot viņu uzņēmību neapstāties valsts aparāta likto šķēršļu priekšā. Lielākoties cilvēkam, sastopoties ar līdzīgu situāciju, bezspēcībā nolaižas rokas un gribas visam mest mieru, jo neko jau nespēs panākt. Kā izrādās, var gan. Par to viņiem jāsaka paldies.
