Atklātā vēstule. Pēdējā laikā ļoti bieži dažādos plašsaziņas līdzekļos tiek apspriests medicīnas darbinieku algu jautājums.
Atklātā vēstule
Pēdējā laikā ļoti bieži dažādos plašsaziņas līdzekļos tiek apspriests medicīnas darbinieku algu jautājums. Arī kādā “Kas notiek Latvijā?” ( LTV1) raidījumā, runājot par šo jautājumu, veselības ministrs G.Bērziņš izteica viedokli, ka mediķu algu paaugstināšanu varētu veikt tāpat kā izglītības darbiniekiem, uzsverot, ka skolotāju algu paaugstināšanas sistēma valstī darbojas veiksmīgi. Līdz ar to sabiedrībā rodas maldīgs priekšstats par pedagogu atalgojumu, kas ik pa brīdim tiek paaugstināts. Mēs, Jelgavas 3. pamatskolas skolotāji, nolēmām informēt sabiedrību par patieso situāciju.
Pēdējais algas pielikums pedagogiem bija 2004. gada 1. septembrī (Saeimas deputātiem – 2005. gada februārī), kad alga tika paaugstināta par 25 latiem (deputātiem – par 120). Tā rezultātā skolotājs ar augstāko pedagoģisko izglītību, 10 un vairāk gadu darba stāžu par slodzi saņem 170 latu pirms nodokļu nomaksas. Pēc nodokļu nomaksas attiecīgi 116 latu (iztikas minimums valstī ir 101 lats). Vai par šo naudu var dzīvot? Pēc rēķinu par dzīvokli nomaksas (aptuveni 60 latu) paliek 56 lati pārtikas un apģērba iegādei, medicīnas pakalpojumiem, transportam, savu bērnu audzināšanai un izglītošanai. Sabiedrība vēlas, lai viņu bērnus māca un audzina vispusīgi izglītots skolotājs. Vai šajos 56 latos varam iekļaut dažādu kultūras pasākumu apmeklējumus, preses izdevumu abonēšanu, tālākizglītības kursus, kurus valsts noteikusi kā obligātus ik pēc trim gadiem. Algas tika palielinātas (2004. gada 1. septembrī), bet diemžēl valstī augošā inflācija jau ar uzviju apsteigusi mūsu algu pielikumu.
Jāatgādina, ka pedagogu alga ir piesaistīta valstī noteiktajai minimālajai algai, kuru valdība atsakās paaugstināt (to paredz MK 2003. gada 28. maija rīkojums nr.356 “Par minimālo darba algu”), kā iemeslu minot lielo pedagogu skaitu – gandrīz 30 tūkstošu.
No tā izriet mūsu prasības:
1) piesaistīt pedagogu darba algas vidējai sabiedriskā sektora nodarbināto darba samaksai iepriekšējā gadā (kā tas ir ar Saeimas deputātu algām), piemērojot to ar koeficentu vismaz 2,5;
2) nemainīt kontaktstundu skaitu (slodze – 21 mācību stunda);
3) būtiski palielināt samaksu par klases audzināšanu. Tagad skolotājs atkarībā no skolēnu skaita klasē saņem aptuveni 30 latu pirms nodokļa nomaksas;
4) nodrošināt finansējumu no valsts budžeta pedagogu tālākizglītībai, ko valsts noteikusi kā obligātu;
5) paaugstināt samaksu par rakstu darbu labošanu valodu un matemātikas skolotājiem, kā arī paredzēt finansējumu citu mācību priekšmetu skolotājiem par rakstu darbu (darba burtnīcu, pārbaudes darbu) labošanu;
6) nodrošināt piemaksas skolotājiem, kas strādā klasēs, kurās integrēti skolēni ar īpašām vajadzībām, kā arī cittautību bērni;
7) apmaksāt arī dažādu semināru, lekciju, konferenču apmeklējumus, ja tas notiek ārpus darba laika;
8) paredzēt finansējumu katram pedagogam kancelejas preču (pirmās nepieciešamības preces) iegādei klases vajadzībām.
Līdzīgas prasības valdībai izvirzījusi arī izglītības darbinieku arodbiedrība. Tomēr, atskatoties pagātnē un atceroties iepriekšējos notikumus (streikus), gribas secināt, ka mūsu arodbiedrībai trūkst uzstājības (varbūt ir citi iemesli?), jo nekas ievērojams pedagogu algu paaugstināšanas jautājumā panākts nav. Reizēm pat šķiet, ka mūsu arodbiedrība skolotāju vēlmes neuzklausa un aizstāv valsts politiku.
Aicinām sabiedrību (galvenokārt pārējos pedagogus) izteikt savu viedokli, priekšlikumus jautājumā par pedagogu darba algu (novērtējumu), kā arī izpētīt mūsu valdošo partiju priekšvēlēšanu programmas, pirms izdarīt izvēli nākamajās Saeimas vēlēšanās. Domājam, ka partijām jāveido savas programmas tā, lai gūtu skolotāju (gandrīz 30 tūkstošu), viņu radu un draugu atbalstu, jo kopā mēs veidojam lielu spēku, kas var nostāties pret patreizējo partiju politiku. Tāpat arī aicinām Latvijas valdību sniegt konkrētu informāciju par tālāku rīcību līdz 2005. gada 31. maijam, lai mēs, pedagogi, būtu informēti par to, kas mūs gaida nākamajos mācību gados.
Mēs, skolotāji, vairs nevēlamies būt zemāk atalgotā kategorija. Mēs nedomājam turpināt savu “misionāru” darbu, tāpēc, ja valdība nerīkosies, aicinām atbalstīt radikālu rīcību un 2005. gada 1. septembrī neuzsākt mācību darbu.
Jelgavas 3. pamatskolas skolotāji
