Svaigā atmiņā palikusi šķēpu laušana par «māmiņu algām», kas nu jau iekritušas ģimeņu maciņos.
Svaigā atmiņā palikusi šķēpu laušana par “māmiņu algām”, kas nu jau iekritušas ģimeņu maciņos. Pilnībā šis process vēl nav beidzies, jo Satversmes tiesa ierosinājusi lietu un izvērtēs likumā noteikto aizliegumu vienlaikus saņemt bērna kopšanas pabalstu un strādāt nepilnu darba laiku. Līdz maija vidum valdībai jāsniedz paskaidrojumi šajā lietā, pēc tam tiks lemts, vai likums ir pieņemts pareizi.
It kā ar to būtu par maz. Šķiet, ka viss sāksies no jauna. Valdība plāno, ka nākamgad vajadzētu krietni palielināt piedzimšanas pabalstus un dot arī nelielu “piešprici” ģimenes valsts pabalstam, taču jau tagad ap šiem plāniem sācies riņķa dancis. Speciālisti uzskata, ka valdība kārtējo reizi rīkojusies pēc sava prāta, nepaprasot padomu gudrākiem cilvēkiem.
Mērķis, kuru valstsvīri cenšas panākt, nenoliedzami ir cēls – tauta nedrīkst izmirt, tāpēc jāpaaugstina dzimstības līmenis. Tomēr maz ticams, ka šādā veidā kārotais mērķis tiks sasniegts. Lielos pabalstus (par trešā bērna piedzimšanu plānots izmaksāt gandrīz 900 latu) visvairāk iekāros nelabvēlīgās ģimenes, kas reti aizdomājas, kā bērnu audzinās. Viņiem galvenais ir saņemt naudu, bet, kas būs pēc tam, ir miglā tīts. Saprātīgi domājošās ģimenes lielo pabalstu varbūt atliks nebaltais dienai, taču, ja pārējie pabalsti paliks nemainīgi, būtisks uzlabojums viņu finansiālajam stāvoklim nebūs sagaidāms. Un ģimenes kārtējo reizi aizdomāsies, vai laist pasaulē vēl kādu atvasi.
Vai daudz prātīgāk nebūtu krietni palielināt ģimenes valsts pabalstus, kas tagad ir seši lati un kurus valdība nākamgad cer palielināt tikai par diviem latiem. Tas vismaz dotu kaut nelielu atbalstu bērnu uzturēšanā ne tikai to pirmajā dzīves gadā, bet arī vēlāk, jo ar tik niecīgu summu nav iespējams iegādāties pat bērnam nepieciešamās burtnīcas un klades skolai, par mācību grāmatām un citām nepieciešamās precēm nemaz nerunājot. Varbūt šādas rīcības rezultātā pašreizējo 440 000 bērnu vietā pēc dažiem gadiem mums būtu vismaz par pārdesmit tūkstošiem vairāk.
Izvērtējot visus plusus un mīnusus, demogrāfi neslēpj, ka dzimstības pieaugumu varētu ietekmēt pavisam ar citiem līdzekļiem. Valdība piespiedu kārtā likusi ģimenēm bērnus uzticēt auklītēm vai atstāt savā vaļā, jo, ja sieviete vēlas atgriezties darbā, viņai tas jādara, bērnam vēl mazam esot, pretējā gadījumā jaunā māmiņa “izkrīt” no aprites. Ja reiz tiek plānots atbalstīt ģimenes, tad tam vajadzētu skart pirmām kārtām ekonomiski aktīvos cilvēkus. Ne velti Eiropas pieredze rāda, ka valstīs, kur paralēli darbam iespējams saņemt arī bērna kopšanas pabalstu, dzimstība ir lielāka.
Pagaidām gan mēs nevaram sapņot par tādu situāciju, kad māmiņas varētu palikt mājās līdz bērna pilngadības sasniegšanai, jo tikai retā ģimene var izdzīvot, pārtiekot no viena vecāka algas. Bet pie mums ir vēl kāda problēma – ja nav iespējams algot auklīti, mazuli iekārtot bērnudārzā nemaz nav tik viegli. Rīgā gandrīz vai no dzemdību nama jādodas uz bērnudārzu, bet citviet pastāv vēl kāda problēma, proti, viena vai divus gadus vecus bērnus pirmsskolas izglītības iestādē neuzņem.
Sociālās vides sakārtošanai Latvijā vajadzīgi ne tikai lieli līdzekļi, bet arī domājoši prāti, kas pratīs lūkoties arī tālākā nākotnē, ne tikai dažus gadus uz priekšu. Tad ar laiku varbūt arī atrisināsies gan ģimeņu finansiālais stāvoklis, gan saruks bērnu traumatisms, kura galvenais iemesls ir problēmas vecāku pienākumu un algota darba strādāšanas apvienošanā.
