9. maijā Maskavā norisināsies plašas svinības, lai atzīmētu uzvaru pār fašistisko Vāciju un Otrā pasaules kara noslēgumu Eiropā.
9. maijā Maskavā norisināsies plašas svinības, lai atzīmētu uzvaru pār fašistisko Vāciju un Otrā pasaules kara noslēgumu Eiropā. Uzvarētāji raksta savu vēsturi. Taču patiesība par kara izcelšanos ir daudz sarežģītāka. Paldies Dievam, mums tagad ir iespēja to brīvi apspriest.
Pirmais posms sākās 1922. gadā ar Krievijas un Vācijas parakstīto Rapallo līgumu, kas likvidēja abu valstu diplomātisko un saimniecisko izolāciju un bija pamats slepenai un nodevīgai sadarbībai. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, saskaņā ar Versaļas miera līguma prasībām Vācijai nedrīkstēja būt tanki, prettanku artilērija, smagie motorizētie lielgabali, kara lidmašīnas, kuģi un ķīmiskās kaujas vielas. Bija aizliegts organizēt kara skolas, kara apmācību poligonus. Savukārt Krievija, vēlāk Padomju Savienība bija ieinteresēta izmantot vācu virsnieku pieredzi un vēlējās ar vācu inženieru palīdzību izveidot modernu kara rūpniecību. Tā sākās abu valstu sadarbība, kā rezultātā notika Vācijas apbruņošana un Padomju Savienības militārā potenciāla modernizēšana.
Sākot ar 1924. gadu, Maskavas pievārtē katru gadu tika saražoti vairāki simti kara lidmašīnu, ar ko vācieši vēlāk uzbruka Rietumeiropai, kā arī PSRS. Tulā, Ļeņingradā, Zlatoustā Vācijai ražoja lielgabalu granātas. Kaujas gāze tapa Krasnogvardeiskā, zemūdenes un bruņukuģi – Ļeņingradā un Nikolajevā. 1926. gadā trešo daļu no valsts budžeta Vācija izlietoja bruņojuma iegādei PSRS. Krievijas plašumos tapa poligoni un noliktavas, ko izmantoja vācieši. Savukārt vācu virsnieki kopā ar sarkanarmiešu komandieriem sēdēja karaskolu solos. Pirmie vieglie bumbvedēji un iznīcinātāji, kas trīsdesmitajos gados izveidoja Vācijas kara aviāciju, jau labu laiku iepriekš bija izmēģināti un sagatavoti sērijveida ražošanai Ļipeckā. Tur tika apmācīts 120 iznīcinātāju pilotu un 100 aviācijas novērotāju. Bez šiem priekšdarbiem Hitleram modernas aviācijas izveidē būtu nepieciešams vēl desmit gadu.
Kamēr Rietumu sabiedrotie kontrolēja Vāciju, vācu komunistu sapņu zemē pāri Donai aizdārdēja nākamie trešā Reiha bumbvedēji, kas meta bumbas un devās pikējošos uzlidojumos pār Viduskrievijas stepēm. Turpretī Kazaņas tankodromos tika likti pamati tanku divīzijām, kas 1939. gadā samala Polijas armiju, bet 1941. gadā brāzās uz Ļeņingradu un Maskavu.
Arī otrais kara sagatavošanas posms notika lielā slepenībā – aiz dzelzs un melu priekškara. 1939. gada 19. augustā padomju kompartijas vadība ar Staļinu priekšgalā pieņēma slepenu lēmumu par gatavošanos Otrajam pasaules karam. Līdz ar to sākās rūpniecības un lauksaimniecības pārslēgšana īpašā režīmā. Tika nolemts pievienot Baltijas valstis, Somiju, arī daļu Rumānijas un Polijas. Tādējādi rastos kopīga robeža ar Vāciju, kurai PSRS plānoja uzbrukt 1941. gada vasarā. Tā radās priekšnoteikumi bēdīgi slavenajam, traģisku ciešanu pilnajam Rībentropa – Molotova paktam, ko Krievijas puse sāka atzīt tikai pēc 56 gadiem. PSRS līderis Ņikita Hruščovs savās atmiņās rakstīja, ka Staļins pēc nodevīgā pakta parakstīšanas esot lecis “Kazačoku”, saukdams: “Piemānīju, piemānīju!”
Trešā posma sākums ir 1939. gada 1. septembris, kad slepenībā veidotas lielvaru sazvērestības rezultātā Vācija iebruka Polijā. 17. septembrī to pašu no austrumiem izdarīja PSRS. Vēl šodien pasaulē nav atbildēts jautājums, kāpēc toreiz Rietumu sabiedrotie pieteica karu tikai vienam agresoram, bet otrs, kas bija daudz viltīgāks, palika neskarts. Šādā visatļautības garā laikā no 1939. gada septembra līdz 1941. gada jūnijam PSRS okupēja teritoriju, kurā dzīvoja vairāk nekā 23 miljoni iedzīvotāju, kas tika pakļauti teroram un varmācībai. Apgādājot sadarbības partneri ar kara rūpniecībai nepieciešamajām izejvielām, Padomju Savienība palīdzēja Vācijai iekarot ne tikai Poliju, bet arī Holandi, Beļģiju, Franciju, Dāniju, Norvēģiju. Tajā pašā laikā PSRS pie savām rietumu robežām koncentrēja 114 divīziju, vēl 77 divīzijas atradās izejas pozīcijās otrajā ešelonā.
Cenšoties novērst Eiropas “tālāku atbrīvošanu”, Vācija steidzīgi pie austrumu robežām koncentrēja 150 divīziju un 1941. gada 22. jūnijā uzbruka PSRS.
Karš miljoniem cilvēku nesa nāvi un ciešanas, taču Nirnbergā tiesāja tikai fašismu, kas bija sekundārais kara un genocīda izraisītājs. Galvenā loma piešķirama PSRS un komunistu izraisītajai padomju varai, kas paslēpās uzvaras saulē.
Padomju varas gados sāktā divkosība un meli Krievijā nav beigušies. Joprojām tiek viltota vēsturiskā patiesība, liegta pieeja arhīviem. Varmācība un asinsizliešana turpinās Kaukāzā, nav atzīta Baltijas valstu okupācija. Tieši otrādi – mēs tiekam apvainoti par pretestību un nepakļāvību tam padomju režīmam, kas tāpat kā fašisms centās mūsu tautas iznīcināt.
Izmantotā literatūra: V.Leitāns “Mīta sabrukums” – Rīga, “Avots”, 1989.; V.Anderss “Armija trimdā” – Daugavas Vanagu fonds, Londona, 1953.; V.Lācis “Otrais pasaules karš” – Rīga, “Elpa”, 1993.; A.Bērziņš “1939” – ASV, “Grāmatu draugs”; A.Suvorovs “Hitlers – Staļina ledlauzis” – Rīga, 1994. u.c. raksti periodikā.
