Piedaloties sešiem māksliniekiem, izveidots jauks koncertiestudējums «Opertrupas mēģinājums», ko koncertapvienība «Solo» pagājušo sestdien rādīja Jelgavas kultūras namā.
Piedaloties sešiem māksliniekiem, izveidots jauks koncertiestudējums “Opertrupas mēģinājums”, ko koncertapvienība “Solo” pagājušo sestdien rādīja Jelgavas kultūras namā.
Izrādi veido sižetiskā līnijā saistīti 18 numuri no 19. gadsimta itāliešu un franču komponistu izcilākajām un populārākajām un 18. gadsimta V.A.Mocarta operām, vairāk akcentējot ansambļu dziedājumu. Tā ir neliela, divdaļīga operas izrāde ar primitīvu sižetu, kas šajā reizē nebija būtiskākais, nelielu skatuvisko iekārtojumu, dažādām situācijām atbilstoši piemeklētiem tērpiem.
Orķestra loma arī it kā tika atrisināta, uzticot to klavierēm, lai gan brīžiem pilnīgākam priekšnesumam neliela orķestrīša pietrūka.
Uvertīra – īss klavieru ievads, kurā iekļautas intonācijas no programmas numuriem. Daļu noslēgumos, kā finālos paredzēts, izvēlēti atbilstoši ansambļi no Džuzepes Verdi operām. “Rigoleto” trešā cēliena kvartets, kurā apvienojas gan mīlas dziesma, gan vaidu intonācijas, gan rotaļīga ķiķināšana, gan skarbas intonācijas, un gaišā pacilātā dzīru dziesma no “Traviatas”.
Skaistas melodijas, labs, emocionāls dziedātāju sniegums. Skatuviski atbrīvots arī bija Eduards Čudakovs ar Eskamiljo kuplejām no “Karmenas”, Papageno no “Burvju flautas”, Rudīte Ruško ar skatuviski atraisīto un kaislo “Karmenas” Habaneru un Segedilju. Aira Rūrāne ar savu spožo, spēcīgo soprānu priecēja duetā no Mocarta “Figaro kāzām” un interesantajā, komiskajā duetā kopā ar E.Čudakovu Papagenas partijā.
Aktiermeistarībai operā ir tikpat svarīga nozīme kā dziedāšanai. Šajā reizē Jurijs Aladins savos numuros bija skatuviski mazkustīgs, neatraisīts, sasaistīts. Arī jautrā, bezrūpīgā Verdi Hercoga dziesmiņa tāpēc izskanēja stīvi, bez atraisītības un spožuma.
Pārliecinošs priekšnesums bija tenoram Andrim Lapiņam, dziedot ar azartu Nemorīno āriju no G.Doniceti operas “Mīlas dzēriens” un Manriko strettu no Verdi operas “Trubadūrs”.
Eleonoras Orlovas dzidrā soprāna balss saistīja ar patīkamu dziedāšanas manieri, it sevišķi fragmentā no Verdi “Traviatas”, kur izteiksmīgajā ārijas fragmenta dziedājumā soliste parādīja tēla pretrunīgās jūtas un dvēseles stāvokli.
Atsevišķos negludumos šoreiz kompensēja ansambļa kopiespaids. Operas māksla, lai arī kamerizpildījumā, beidzot izbraukusi ārpus galvaspilsētas, bet šī iespēja dzirdēt izcilākos numurus no operas zelta fonda saistīja maz klausītāju. Vai nebija pietiekami laba reklāma? Vai vainīga siltā, saulainā sestdiena? Negribētos ticēt, ka opermūzika Jelgavas koncertpubliku nesaista.
