Pareizo ceļa virzienu Rīgas centrā mēdz noteikt ne tikai pēc Doma laukuma vai Pēterbaznīcas, jo Rīga, kaut arī maza, tomēr ir liela.
Pareizo ceļa virzienu Rīgas centrā mēdz noteikt ne tikai pēc Doma laukuma vai Pēterbaznīcas, jo Rīga, kaut arī maza, tomēr ir liela. Nostājoties uz vēja rozes, mēs itin viegli atradīsim meklēto, ja katru debess pusi pārdēvēsim par kādu no lielākajiem Rīgas lielveikalu tīkliem. Nav jau nemaz tik traki – dienvidos “Rimi”, ziemeļos “VP Market”. Galvenais, ka viegli orientēties.
Svešzemniekiem mēs mēdzam stāstīt, ka mūsu, latviešu, mentalitāte brīnumainā kārtā ir izdzīvojusi pēc tik daudzu okupantu kaislīgiem iekarojumiem un to mēģinājumiem. Taisni vai brīnums, ka esam tie, kas esam. Arī mūsu kultūras citadele Rīga esot kā aizsargājams augs, kuru kāds var nejauši samīt…
Pagājušā gada preses relīzes liecina, ka lielveikalu īpašnieks “VP Market” šogad Latvijā taisoties investēt ap 27,7 miljoniem latu, plānojot atvērt vairāk nekā 30 jaunu veikalu, no kuriem 10 būšot “Maxima”. Šīs investīcijas būšot vislielākās visā Baltijā. Jāpiebilst, ka Baltijas valstīs kopumā ir 274 veikali, no kuriem 83 Latvijā, 187 Lietuvā un tikai četri Igaunijā. Savukārt “Rimi Baltic” tirdzniecības vietu skaits Baltijā ir šāds: Latvija – 72, Lietuvā – 30, bet Igaunijā – 61. Ne velti par igauņiem stāsta anekdotes… Kāpēc gan viņi nepadodas lietuviešu investīciju valdzinājumam? Varbūt viņiem ir pašiem savi investori? Varbūt viņi nav tik ēdelīgi.
Sanāk, ka par bumbu pie mūsu groza cīnās divas komandas, kuras ar mums nevēlas spēlēt. Bet mums labāk patīk vērot!
Iepirkties lielveikalā laikam taču ir patīkamāk, nekā, atceroties vecos labos laikus, grūstīties un berzēties gar citiem pircējiem, lai mazā, smacīgā veikaliņā varētu aplūkot saritinātu desas luņķi un paspaidīt maizes kukuli. Tomēr labums nenāk viens. Un tas noteikti nekrīt ne mazo, ne vidējo uzņēmumu, ne zemnieku groziņos.
Lielveikalu politika Rīgas un gandrīz visu Latvijas pilsētu centros publiski aizbaida mazās tirdzniecības vietas, kas varētu būt ne tikai lieliska pilsētas seja, bet arī ienesīgs privātais bizness zemniekiem un uzņēmējiem.
Paši ES esam izvēlējušies kā savas pagaidu mājas. Ar visiem noteikumiem tās piedāvājumu paketē. Tomēr, aizbraucot uz kādu no attīstīto Eiropas valstu pilsētām, mēs diezin vai sastapsimies ar tādu absurdu, kā masveida kaimiņvalstu investīcijas milzīga lielveikala veidā pašā pilsētas sirdī. Tā vietā pilsētu rotā mazi, acij tīkami veikaliņi, kas piesaista ar savu tēlu, nevis ar neiespējamo pārtikas klāsta izvēli. Diemžēl šie mazo saimniecību veikaliņi, kuriem ir savs klientu loks, tiek pamatīgi kontrolēti no ES puses. Ja nebūtu visu šo galvu reibinošo standartu, varbūt arī latviešu zemnieks saņemtos… Taču nav jēgas, ja kaut kur blakus atrodas lielveikals, kas pats atbrauc pie zemnieka un par paša noteikto cenu savāc visu, kas varētu aizpildīt dārzeņu nodaļas plauktus blakus ķiplokiem no Ķīnas, redīsiem, tomātiem, gurķiem un ievaskotiem āboliem no Spānijas.
Žēl noskatīties, kā lauku pilsētās iznīkst visas zemnieku saimniecību bodes, kuru vietā ar akcijām un loterijām patērētāju sirdis iekaro hipermārketi un lietuviešu projekti, bet tajā pašā laikā valsts neoficiālie dati skaļi klaigā par to, cik daudz miljonāru mūsu mazajā valstī. Šķiet, nav jau tā, ka nevaram. Ir jāuzdod jautājums valstij, cik izdevīgi pašlaik vietējam uzņēmējam ir investēt kādā nozarē un ko valsts piedāvā apmaiņai pret lepnumu un sakārtotu Rīgu. Varbūt latviešu zemniekiem un uzņēmējiem būtu vērts samierināties ar sūro likteni mūsmājās un audzēt tomātus, lai tie apmaiņas programmas ietvaros ceļo uz Spāniju un izkonkurē vietējo produkciju. Arī mēs varētu iekarot kādu kaimiņvalsti. Tikai kuru?
Pārpublicēts no www.delfi.lv
