Mainās paaudzes, paliek «Jaunība». Šogad tautas deju ansamblim «Jaunība» aprit sešdesmit gadu. Cik ilgi nobriedis cilvēks var dejot «Jaunībā»?
Mainās paaudzes, paliek “Jaunība”. Šogad tautas deju ansamblim “Jaunība” aprit sešdesmit gadu. Cik ilgi nobriedis cilvēks var dejot “Jaunībā”? Jāatzīst, ka nosaukums uzliek savu zīmogu un “Jaunība” gadu gadiem bijusi un joprojām ir izcila dejotāju kalve. Horeogrāfe Ludmila Muskare kopā ar “Jaunību” bijusi 30 gadu. Piedzīvojusi gan ansambļa ziedu laikus, gan pārejas perioda tvaikus.
“Pirms jubilejas pārskatīju sarakstus. Šajos gados “cauri gājuši” kādi 500 dalībnieki.” Ne visi kļuvuši par dejotājiem. Vieni dejas soli iemēģinājuši īsāku, citi garāku laiku. “Dejotāji aiziet dažādu iemeslu dēļ – studentiem pēc pieciem nodejotiem gadiem tā ir dzīves vides maiņa, bet vecākajiem dejotājiem vairs nešķiet piedienīgi dejot “Jaunībā”. Ir izņēmumi – daži šeit nodejojuši arī divdesmit gadu,” stāsta Ludmila.
Mazliet nostaļģijas
“Jaunība” dibināta 1945. gadā. Nevilšus nākas domāt par tautas dejai dāsno padomju laiku – ar grezniem, dārgiem tērpiem un cittautu deju krāšņo parādi. Tautas deju dejotāju dzīve strauji mainījās līdz ar atmodas laika pārvērtībām. Paradokss. No vienas puses, tā iznesa tautas domu, kustību, skaistuma mentālo spēku, no otras puses, tā vairs nav modē. Katrā ziņā – ja gribi dejot, par pastalām gādā pats. Mazliet nostaļģijas, sāpīgu atmiņu un prieks par kopīgo pagātni un tagadni – tā varētu nosaukt satikšanos jubilejas koncertā šodien kultūras namā. Uz šo pasākumu bijušie dejotāji saplūduši no dažādām Latvijas malām.
Vecākajiem dejotājiem šodien – ap 80, bet jaunākajiem? Tie vēl jaunībā.
Ludmilas dzīvē darbs ir hobijs. Labā un ne tik labā nozīmē. Bet par to varbūt mazliet vēlāk. Vispirms par meiteni, kas dzimusi Murmanskā 1953. gadā, bet visu savu mūžu nodzīvojusi pilsētā Lielupes krastā un, mammas mudināta, jau no agras bērnības dejojusi – baleta pulciņā, sarīkojumu deju studijā un citur. Vēlāk, kad mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā, viņa noskatīta dejošanai tolaik ļoti atzītajā “Dailē”. “Tā bija laba skola,” atceras Ludmila Muskare, piebilstot, ka arī viņas ilggadējais kolēģis “Jaunības” vadītājs Modris Vanags bijis dejotājs “Dailē” un horeogrāfa Ulda Žagatas tvēriens viņiem abiem bija vienlīdz pazīstams, tāpēc arī sastrādāties bija viegli.
Atslēgu turētāja
Vai esat kādreiz stāvējis aiz aizslēgtām durvīm, gaidījis, bijis satraukts, vai atvērs? Zinājis, ka otrā pusē kāds ir… Bet… vai atvērs? Šādas neizbēgamas sajūtas mani pārņēma sarunas sākumā ar Ludmilu Muskari. Stalta stāja, droša gaita, ārēji paskarbs skatiens un kustības, bet tas nav viss.
Vai viņa atvērs durvis atklātai sarunai? Vai vispār tās jāatver? Dziļi, dziļi noglabāts auklētais, sāpētais, dzīvotais. Ludmilas acīs sariešas asaras. Vieta, kur sarunājamies, smaržo pēc romantikas, noslēpumainības un radoša gara. Tā ir Jelgavas kultūras aģentūras tērpu noliktava. Horeogrāfe Ludmila Muskare algu sarakstos sevi var atrast kā tērpu noliktavas pārzine, nevis deju pedagoģe. “Tērpu noliktavā arī ir radošs darbs. Es zinu, kur kas atrodas, zinu, kā pielāgot, pārveidot tērpus. No vecā, nederīgā varam izveidot ko citu. Čehu vestes pārtaisām par latviešu, stilizētas kleitas – par svārkiem.”
Bēdīgāk bijis, kad viņa darbā šajā noliktavā savulaik pieņemta uz pusslodzi. Nu, pateicoties Mintautam Buškevicam, tas absurds ir beidzies. Šajā noliktavā par tērpu pārzini pirms Ludmilas strādājusi arī viņas mamma.
Dejas solis nav ar medu smērēts. Ludmila neskaitās tautas deju studijas vadītāja, ja ir runa par algas sarakstu, bet skaitās, ja runa par atskaitēm. Kad vājuma brīžos gribētos aiziet no deju pedagoģijas, nav kam uzrakstīt atlūgumu. Un labi vien ir. Deja un Ludmila ir pārāk cieši saistītas.
Durvis ir atvērušās. Aiz skarbās ārienes atklājas cilvēks, kas centies pasaudzēt sevi vien tā, lai neviens neredzētu, cik trausli ir sapņi, kurus gribas piepildīt.
Reiz bija uguns un samierinātāja
Dejotāju kalvē “Jaunība” kurpes un zābaki ir nodiluši. “Atradām kurpju meistaru Rēzeknē. Deju kurpe vajadzīga. Dejotāji pērk par savu naudu.
Deja kļūst citādāka. Cēlums pamazām pazūd. Spēkā pieņēmusies trauksme, nervozitāte arī dejā. Skrejošs ritms, raksturdejas, trakāk, augstāk. Tā it kā mazliet būtu bail no lirisma, no jūtām. Dejā ir jāatklājas. Bet esam iestudējuši daudz ko. Arī savdabīgo Agra Daņiļēviča eksperimentālo programmu ar rokelementiem. Man patīk izaicinājums. 1998. gadā, kad to iestudējām, Latvijā nebija daudz kolektīvu, kas kaut ko tādu uzdrīkstējās.”
“Agrāk Modris bija uguns, es – samierinātāja. Tagad esmu viss vienā. Vilis Ozols saka: “Ludmila, tu tā stiprāk ar elkoņiem, tad tiksi labāk uz priekšu!” Bet es tā nespēju.”
Bet nu par priecīgo. Priekā ir apslēpta liela enerģija. Prieku Ludmilai sagādāja jubilejas mēģinājumu process. Atsevišķiem cilvēkiem ir pārsteidzoši laba sajūtu atmiņa. “Zaiga Pelēna, kas tagad dejo “Lielupē”, saka: “Ieslēdz mūziku, man kājas pašas pateiks priekšā, kas jādara. Un tiešām – viņa atceras, kad skatiens jāpavērš, kur krustiņš jāsaliek. Arī koncertmeistare Vita Skrastiņa, sēžot pie klavierēm, atgādina – toreiz jūs šajā vietā darījāt tā. Un no visiem septiņdesmito, astoņdesmito, deviņdesmito gadu sastāviem strāvo kaut kas īpašs. Viņi pat atceras elpu ievilkt visi reizē. Aiziet kā smērēts. Brauc arī cilvēki no Ogres, pat no Pāvilostas.” Tā ir uguns, kas nekad neizdziest pavisam. Vecākās dejotājas var lepoties ar 80 gadiem. Arī viņas piedalīsies koncertā. Satikšanās prieks, mīlestība un kopīgi pārdzīvojumi ir vērtības šādā jubilejas pasākumā, kas notiek šodien, 23. aprīlī, sešos vakarā.
No 1996. gada abi horeogrāfes Ludmilas Muskares vadītie deju kolektīvi “Jaunība” un “Rota” dodas ārzemju koncertbraucienos. Šogad viņi gatavojas doties uz Franciju. Strasbūrā paredzēts festivāls ar 16 valstu piedalīšanos. Dejot ir tāpat kā dzīvot – skaisti, bet grūti. Tāpēc sevis lutināšanas pasākumā Ludmila priekšroku dod atpūtai pie jūras. Arī šogad martā – vēl sniegs un aukstums, bet jūra paliek jūra. Pastaigā un atgriezies sakārtots. Brīvajā brīdī viņa labprāt min arī sava “Rotas” dejotāja sastādītās krustvārdu mīklas un ierušinās vienatnē ar sevi, parunājas ar sev tuvajiem cilvēkiem.
