Mans uzdevums skolā ir rūpēties par to, kā vienpadsmit 7.b klases jauniešu pilda mājasdarbus un pavada brīvo laiku.
Mans uzdevums skolā ir rūpēties par to, kā vienpadsmit 7.b klases jauniešu pilda mājasdarbus un pavada brīvo laiku. Taču pagājušajā nedēļā mani aizvietoja kolēģi (paldies viņiem!), jo man bija sesija un nodarbības neklātienes studijās LLU. Tehniskajā fakultātē apgūstu programmu “Mājas vide un informātika izglītībā”. Tā gan paredzēta darbmācības un informātikas skolotājiem. Taču darba iespējas paveras diezgan plašas, jo informātika ir atslēgas vārds daudzās jomās. Izzinot sevi, esmu sapratusi, ka mana sūtība ir darbs ar bērniem. Esmu beigusi Rīgas Skolotāju institūtu (agrāko Pedagoģisko skolu), vairāk nekā desmit gadu nostrādājusi bērnudārzā, taču turp atgriezties negribu. Līdz ar pašas bērniem no “bērnudārza vecuma” esmu izaugusi. Arī mana toreizējā darba vieta ir likvidēta. Tādēļ labprāt pieņēmu piedāvājumu strādāt skolā. Vairums manu skolēnu 7. klases vecumu ir pārauguši, viens pat ir pilngadīgs. Viņus ir grūti motivēt mācībām un sabiedriskiem pasākumiem. Tomēr, lai cik kādreiz esmu sarūgtināta vai dusmīga, jāatzīst, katrā no viņiem ir kaut kas labs, kas jāattīsta. Divi no maniem puišiem pēc mācībām dodas uz mājām. Pārējiem deviņi paliek internātā.
Neklātnieku sesija ir laiks, kad pastiprināti jāmācās. To saprot un atbalsta ne tikai darbā, bet arī ģimenē. Mums kursā izveidojušās mazas grupiņas, kurās ir trīs četri studenti, kas cits citam palīdz. Protams, ļoti daudz nozīmē patstāvīgais darbs, tam vajag stingru raksturu. Pērn draugu vidū mazliet pasmaidījām par kādu savu kursa biedreni, kas nekautrējās atzīt, ka ar datoru savā dzīvē līdz šim nav strādājusi. Taču viņa mācījās. Šajā sesijā izveidoja kursā labāko darbu datorgrafikā.
Šajā sesijā īpaši interesantas bija nodarbības mikrobioloģijā un ķīmijā, ko vadīja profesores Līga Skudra un Māra Kūka. Pirmā brīdī šķiet, ka gandrīz neko nedrīkst ēst. Mūsu universitātes zinātniekiem ir interesanta pieredze. Viņi piedalījušies ekspertīzēs gandrīz visos skandalozajos gadījumos, kas saistās ar masveida saindēšanos.
No pasaules notikumiem pagājušajā nedēļā mums svarīgākās bija ziņas no Vatikāna. No bērnības atceros sarunu ar omīti, kad viņa man rādīja tikko ievēlētā Jāņa Pāvila II fotogrāfiju, ko bija atsūtījuši radi no Polijas. Tas viņai bija svarīgs notikums, un šo fotogrāfiju viņa glabāja kā dārgumu. Jānim Pāvilam II bija cilvēku iemīļota seja – viņš pa zemi staigāja kā Dieviņš. Taču vecā pāvesta bija arī žēl. Jo slimības un vecums darīja savu.
Nedēļas nogales parasti cenšamies pavadīt ģimenes lokā. Aizbraucam uz jūru vai boulinga zāli, vasarā – uz “Zemnieka cienasta” spēļu laukumu. Protams, tas bērniem ir kā atalgojums par labu mācīšanos un uzvedību.
