1986. gada 26. aprīlī Černobiļas atomelektrostacijā nogranda sprādziens. Eksplozija pacēla ceturtā reaktora vāku, un apkārtējā vidē izplūda radioaktīvu vielu mākonis.
1986. gada 26. aprīlī Černobiļas atomelektrostacijā (ČAES) nogranda sprādziens. Eksplozija pacēla ceturtā reaktora vāku, un apkārtējā vidē izplūda radioaktīvu vielu mākonis. Toreiz izmantošanai nederīgi kļuva vairāk nekā 30 000 kvadrātkilometru zemes, tika evakuēts 20 000 iedzīvotāju, bet radioaktīvo apstarojumu saņēma gandrīz deviņi miljoni cilvēku. ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos piedalījās 6000 cilvēku no Latvijas, tostarp 360 no Jelgavas un rajona. Daudzi no viņiem ir miruši, bet pārējie dzīvo, kā prot.
Tikos ar vairākiem vīriem, kas noteiktu laiku pavadījuši ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos. Katram savs stāsts, sāpes un atmiņas. Lai gan kopš traģiskajiem notikumiem pagājis 19 gadu, runāt par bijušo ir sava veida tabu, tāpēc vārdos vīrus neminēšu. Šīs ir tikai epizodes no viņu dzīves, taču patiesas. Tik patiesas, cik atklāti uzdrošinājās būt iztaujātie ČAES avārijas seku likvidētāji.
Cilvēka dzīvība – cūkas vērtē
Par sprādzienu ČAES Padomju Savienības plašsaziņas līdzekļos klusēja. Pirmie par to sāka runāt zviedri, līdz informācija par avāriju sasniedza arī Latviju. Uzreiz pēc avārijas armijā iesauca un uz Černobiļu aizveda jaunus vīriešus. Tikai vēlāk, kad aptvēra, kā tas var ietekmēt demogrāfisko situāciju Padomju Savienībā, tika mobilizēti vīrieši gados, kuriem bija vismaz divi bērni.
Mobilizācijas patieso iemeslu daudzi nezināja. Tie, kas nojauta, no dienesta centās izvairīties. Kāds vīrs atceras, ka galvenais tolaik bija zināt, kurus kara komisariātā “pabarot”. Ar nokautu cūku varēja izglābt vienu potenciālo ČAES avārijas seku likvidētāju. Taču tie, kuri patiesību nenojauta vai kuriem “nebija galu”, “oficiāli ar viltu” nokļuva Černobiļā. Vieniem tika pateikts, ka jādodas uz mācībām, citiem – ka jābrauc uz Slavutiču būvēt pilsētu. Iebilst nedrīkstēja, jo par dezertēšanu, izvairīšanos no dienesta draudēja “disbats” (disciplinārais bataljons) pieci seši gadi, tāpēc vīri devās uz nāvei nolemto apgabalu, mājās atstājot sievas un bērnus.
Vieni Černobiļā nokļuva uzreiz pēc avārijas ČAES, citi – pēc nepilna gada. Tie, kurus iesauca 1986. gada nogalē, tika izmitināti 30 kilometru zonā (apvidus, no kura tika evakuēti civilie iedzīvotāji) ietilpstošajā ciemā. Viņi dzīvoja pagaidu teltīs, kad laukā valdīja 30 grādu sals.
Kara paklausībai nolemtie
Iesaukto ikdiena aizritēja kā jau dienestā – bezierunu disciplīna, absolūta kara paklausība. Mobilizēto galvenais uzdevums – savākt un noglabāt radioaktīvos atkritumus. Vīri atceras, ka tika gāzti ne tikai atsevišķi koki, bet nolīdzināti pat veseli meži. Lielākoties atkritumus veda prom, bet daļa tika norakta pie krātuves, kas ar ūdeni apgādāja Kijevu. 1987. gada pavasarī, sākoties paliem, karavīriem pavēlēja ap ūdenskrātuvi būvēt septiņus astoņus metrus augstu aizsargvalni, lai radioaktīvie atkritumi nenonāktu ūdenī. Pēc tam “avārijas sekas” tika noglabātas betona skābbarības bedrēs un pārklātas ar granti.
Citiem dienests aizritēja uz 30 kilometru zonas robežas, kur tika dezaktivizētas automašīnas un cilvēki. Lielākie avārijas seku novēršanas darbi ik gadu atsākās pavasarī, tāpēc tiem, kas dienēja ziemā, galvenokārt vajadzēja gādāt par autoparka, komunikāciju un zonas uzturēšanu kārtībā.
Karavīru vienīgā saikne ar mājām – vēstules. Taču tās tika rūpīgi kontrolētas, lai “lieka” informācija ārpus Černobiļas robežām netiktu izpausta.
Iesauktie atceras, ka, ierodoties veselībai bīstamajā reģionā, kļuvis baisi. Cilvēku maz, no tuvējiem ciemiem tika vesti prom zārki, viss izlaupīts, likvidēts. Kā pēc kara. Taču vēlāk pie šādiem skatiem viņi pierada, jo tā bija avārijas seku likvidētāju ikdiena.
Politika – degvīns
Netālu no reaktora bija iekārtota ēdnīca. No kurienes vesta pārtika, mobilizētie nezināja, tāpēc toreiz par “tīru mantu” uzskatīja vien konservus, lai gan radioaktīvie putekļi tika klāt arī tiem.
Atceroties dienestu, viens no ČAES avārijas seku likvidētājiem stāsta par “dienas normu” jeb 200 – 300 gramiem degvīna. Viņš atminas, ka katru mēnesi tika izsniegts 20 pudeļu grādīgā. Varēja dabūt arī vairāk. Tā bijusi sava veida politika, jo skaidrā prātā radioaktīvajā zonā iesauktie uzturējās nelabprāt. Kad iedzēra, tas vairs nelikās tik traģiski, lai gan visi zināja, ka katra ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos pavadītā minūte bija solis tuvāk nāvei.
Oficiāli gan skaitījās, ka radioaktīvā apstarojuma līmenis iesaukto organismā tiek regulāri kontrolēts, taču tas netika darīts. Traģisks ir stāsts par medicīnas darbiniekiem, kas, aptverdami, ka pēc šāda radioaktīvā apstarojuma saņemšanas cilvēks pilnvērtīgi dzīvot nespēs, izdarīja pašnāvību. Visbiežāk nošaujoties. Bet pārējie turpināja dienēt, skaitot dienas, kad varēs atgriezties mājās.
Sākot dienestu, katram iesauktajam tika izsniegts dozimetrs – mēraparāts, kas noteica radiācijas līmeni. Dienas beigās tā rādījumi tika nolasīti un fiksēti. Taču viens no vīriem teic, ka lielākoties tie bija nekam nederīgi rīki, kas noregulēti tā, lai rādījumi nepārsniegtu pieļaujamo radiācijas devu. Katru dienu dozimetrs rādīja nemainīgu rentgena daudzumu.
Diena pēc dienas tika aizvadīta ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos, līdz katrs iesauktais bija saņēmis savu radiācijas devu un demobilizēts, lai viņa vietu ieņemtu cits – vesels cilvēks. Kāds zina teikt, ka pieļaujamā radiācijas deva bija 10 rentgenu, bet, kad pēc gandrīz trīs mēnešus ilgā dienesta tika demobilizēts, viņš bija saņēmis radioaktīvo apstarojumu 21 rentgenu.
Pēc intensīviem avārijas seku likvidēšanas darbiem Černobiļā vizuāli nekas nebija mainījies – apkārt valdīja tā pati postaža, kas pirms pāris mēnešiem.
“Smagais kontingents”
Atceroties atgriešanos mājās, viens “černobilietis” atzīst, ka nepratis izskaidrot viesmīlīgo sagaidīšanu dzelzceļa stacijā. Tikai pēc vairākiem gadiem no zinātājiem dzirdēja patiesību – miliči tikuši brīdināti, ka ar vilcienu ieradīsies “smags kontingents” – saslimušie no Černobiļas –, tāpēc stacija tika stingri uzraudzīta, bet pret atbraucējiem izturējās ar īpašu pietāti.
Pēc tam – goda raksti un pateicības no valsts par labu darbu, priekšzīmīgu dienestu. Arī kompensācija trīs līdz piecu algu apmērā. Viens vīrs atceras, ka toreiz saņēmis 3000 rubļu. Rēķins bija vienkāršs – 1:3 jeb par Černobiļā pavadītu mēnesi tika izmaksātas vidēji trīs algas. Ja dienests aizritēja veselībai mazāk bīstamā apgabalā, attiecība izlīdzinājās – 1:1.
Uzreiz pēc atgriešanās no Černobiļas veselības problēmu nebija. Tās parādījās krietni vēlāk. Daudzi nomira jauni, jo uz viņiem radiācija iedarbojās spēcīgāk. Pašlaik gadā nomirst vidēji seši septiņi cilvēki, bet citi vēl aizvien cīnās. Vīri atzīst, ka vairāki viņu cīņu biedri padevušies un mierinājumu meklē alkoholā.
Katram “černobilietim” vidēji ir 8 – 13 slimību. Novājināta imūnsistēma, kas organismu padara uzņēmīgāku pret visām kaitēm, kaulu sāpes, problēmas ar aknām, nierēm, bronhiem, sirds slimības – tās ir tikai dažas vainas, kas skārušas ČAES avārijas seku likvidētājus. Protams, arī nervu slimības un stress.
Viņi stāsta, ka palīdzība no valsts ir minimāla. Piemēram, “černobilietim”, trešās grupas invalīdam, pirms pāris gadiem medikamenti bija par brīvu, bet tagad 100 procentu atlaide ir tikai vienām zālēm. Par pārējām jāmaksā pašam. Taču valdība to izliekas neredzam. Kopš traģēdijas ČAES pagājis 19 gadu, tas nozīmējot, ka nu avārijas seku likvidētāji pārsvarā sirgst ar “vecuma kaitēm” un mirst, jo “vairs nav nekādi jaunie”. Ārsti konstatējuši, ka cilvēki, kas noteiktu laiku pavadījuši, likvidējot ČAES sekas, noveco par septiņiem līdz desmit gadiem ātrāk nekā citi.
Vairums avārijas seku likvidētāju nestrādā. Viņi atzīst, ka invalīdus darbā pieņem nelabprāt, bet darba nespējas pensijas pietiek, lai eksistētu, nevis dzīvotu.
Bezcerīgi cerīgā nākotne
Par nākotni vīri runā izvairīgi, jo atzīst – tam nav nozīmes. Viens no viņiem teic, ka galvenais – neapstāties. Ir jāstrādā, jācīnās. Pēc iespējas ilgāk. Bet pēc tam – zem velēnām. Kā ikviens.
Tagad Latvija ir ES, tāpēc vīri cer, ka ar laiku kaut kas varētu mainīties. Galvenais, lai Eiropa izvērtē Černobiļas katastrofu, tās sekas, lai novērtē cilvēkus, kas pēc piedalīšanās ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos vēl ir dzīvi, lai atvieglo vismaz ikdienas soli. Viens no “černobiliešiem” teic, ka “mēs bijām tie, kas ziedoja savu veselību, lai apturētu radiāciju”.
Šodien “černobilieši” un visi, kam nav vienaldzīgs viņu liktenis, tiekas Rīgā, lai deviņpadsmit gadu pēc avārijas atsauktu atmiņā traģiskos notikumus, pieminētu aizsaulē aizgājušos un pārrunātu, kā dzīvot tālāk. Vīri, kas piedalījās ČAES avārijas seku likvidēšanas darbos, atzīst: “Jēgas tam nebija. Tikai cilvēkus nobendēja.
