Havajas Universitātes profesora R.J.Rummela dati liecina, ka 20. gadsimta karos krituši 37,4 miljoni cilvēku, bet 119,4 miljoni iznīcināti pašu zemēs. No šā milzīgā skaita 95,2 miljoni gājuši bojā komunistu pārvaldītajās valstīs.
Havajas Universitātes profesora R.J.Rummela dati liecina, ka 20. gadsimta karos krituši 37,4 miljoni cilvēku, bet 119,4 miljoni iznīcināti pašu zemēs. No šā milzīgā skaita 95,2 miljoni gājuši bojā komunistu pārvaldītajās valstīs.
Uzvarētājus netiesā, bet šķiet, ka viņi savus panākumus glorificē un atļaujas lietot pārāk skaļus vārdus, pat apvainojumus, sagrozot patiesos vēsturiskos notikumus, nepamatoti apvainojot tos daudzo tautību karavīrus, kas iedrošinājās pretoties varmākām.
Daudziem pasaulē nav zināms par genocīdu, kas tika vērsts pret latviešiem PSRS 1937. – 1938. gadā, kad bojā gāja ap 60 000 iedzīvotāju. Nav zināms arī 1919. gada patiesais upuru skaits pirmās padomju okupācijas laikā Latvijā – daži autori min ap 6000. Jāatceras mūsu armijas traģiskais liktenis tālajos 1939. – 1940. gada notikumos, tā uz sarkanās armijas okupācijas divīzijām neizšāva nevienu patronu. No Latvijas armijas 16 000 lielā kadru karaspēka, kura rindās bija ap 2000 virsnieku, represijas vērsās pret 4665 karavīriem, tajā skaitā 1086 virsniekiem. No minētā skaita 247 virsnieki, 3148 instruktori un karavīri pazuduši bez vēsts. Katina jāmeklē arī Latvijā. Represēja arī karavīru ģimenes locekļus un bērnus. Kā esmu lasījis, 1941. gada jūnijā pēc sarkanarmijas paniskās bēgšanas Jelgavā aiz Lielupes dzelzceļa tilta uz sliedēm atrada divus slēgtus preču vagonus, kas bija pilni ar badā un slāpēs mirušiem bērnu līķiem. Traģisks bija to virsnieku liktenis, kas atkāpās līdz ar sarkanarmiju, lai cīnītos pret vācu iebrucējiem. Bijušo Jelgavas kājnieku pulka kapteini Leo Bergmani bez tiesas un izmeklēšanas nošāva daļas poļitruks par it kā “zaudētu kauju”. Kapteiņa meita Inga Ulmane, kas par tēva “grēkiem” bija Noriļskas nāves nometnē, joprojām meklē šā nozieguma lieciniekus. Leitnantu Rūdolfu Neimani, kuram pēc kaujas ar vāciešiem pēc ievainojuma amputēja kāju, “atalgoja” ar 10 gadiem Karagandas šahtās. Pazuda arī jelgavnieks sarkanās armijas leitnants Voldemārs Vītums.
Saņemtas liecības par apmēram 2000 sarkanarmiešu nošaušanu, kas bija ievietoti soda nometnē pie Zasulauka, kurus savlaicīgi nepaspēja evakuēt. Viņi sodīti par patiesības rakstīšanu uz mājām, par pārticību Latvijā un veikaliem, kur var nopirkt visu, ko vēlas. Varmācīgi tika iznīcināti Liepājas cietumnieki.
Ko izjuta tie Latvijas iedzīvotāji, kas steigā bez dokumentiem un atvadu vārdiem devās līdzi sarkanajai armijai, nezinot par Baigā gada patiesajiem notikumiem, ja viņus nošāva kā spiegus?
Apbrīnojama latviešu karavīru varonība kaujās pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Viņus vienmēr sūtīja pirmos, atbildīgākajos frontes sektoros, sākot ar 1941. gada decembra kaujām pie Narofominskas un citās vietās. Tas sevišķi sakāms par 1944. gada Ziemassvētku kaujām Kurzemē, kur 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzijas līdzīgi strēlniekiem 1916. gadā parādīja savu cīņas sparu un drosmi. Abas divīzijas, vienīgās no tur koncentrētajām 46 sarkanās armijas divīzijām, piedalījās uzbrukumā, izlauzās trīs kilometrus platā ķīlī gandrīz līdz Lestenei. Vai pēc sešām nežēlīgo kauju dienām abas 130. latviešu strēlnieku korpusa divīzijas devās atpūtā? Nē, atkal tika saņemts jauns uzdevums – doties 25 kilometrus garā nakts pārgājienā virzienā uz Anneniekiem, lai jau 30. decembra naktī un nākamajos uzbrukumos līdz 1945. gada 2. janvārim atkal izmisīgās kaujās pārrautu stipri nocietināto vācu frontes sektoru. Nāves laukā pie Kambariem, Īleniem, ledū un sniegā iesaluši, mūžīgā miegā apgūlās daudzu latviešu māšu lolojumi. Uz krūtīm kritušajiem bija amuleti ar līgavu un vecāku novēlējumiem, dzimtās Latgales smiltīm, bet mugursomās – kviešu graudi. Miers viņu pīšļiem!
1945. gada marta kauju laikā pie Bikstu stacijas 18 leģionāriem pirms nošaušanas rokas sasietas ar dzeloņdrātīm. Kaujās pie Kuiļu mājām pie Remtes gūstekņu nošaušanu aizkavējis kāds apzinīgs padomju virsnieks. Bet sagūstītie, kurus veda cauri bijušo kauju laukiem, redzējuši, ka tiek apšauti ievainotie. Jāatceras leģionāru medības Jelgavas Grēbnera parkā, traģiskie notikumi Ruļļu kalnos, pie Svētes upes, Vilces Igates grantsbedrēs un daudzās citās mums vēl nezināmās vietās, kur lodes vietā izmantotas cilpas vai durkļi, bārdas naži. Varmācība vērsās arī pret civilajiem iedzīvotājiem, kas neliecina par “atbrīvotāju” patieso un humāno rīcību, par kuru tie vēlas pārliecināt visu pasauli. Zelta pulksteņa un krusta dēļ Jelgavā 1944. gada 5. augustā sarkanās armijas virsnieki nošāva Jelgavas Goda pilsoņus sirmgalvjus prāvestu Jāni Reinhardu un farmaceitu Pēteri Dučkenu. Iedzīvotājiem atņemto pulksteņu un vērtslietu daudzumu nav iespējams uzskaitīt. 1944. gada augustā varēja vērot pie Tukuma tūkstošiem iedzīvotājiem atņemtu pajūgu, pilnus ar salaupītām mantām. Limbažu apriņķa Umurgas pagasta cilvēki dzīti pāri vāciešu mīnu laukiem. Priekšā gājis LKOK Aleksandrs Mežals ar savu brāli Antonu. Pārgājuši bez upuriem. Vēlāk uzsprāguši vairāki sarkanarmieši ar virsnieku priekšgalā. 1944. gada decembrī Svētes Graužos nošāva jelgavnieci Lidiju Vitomsku. Tie ir tikai daži gadījumi no neskaitāmiem. Traģisks ir daudzu bēgļu dzīves nobeigums – viņus samala tanku ķēdes un lidmašīnu uzlidojumi Baltijas jūras piekrastē ceļā uz Austrumprūsiju.
Visiem zināms miljoniem vācu sieviešu liktenis pēc 8. maija. Notikumiem Kurzemes cietoksnī līdz šim vēsturnieki nav pievērsuši nepieciešamo vērību. Daudzi nezina, ka rakstniece Ilze Kalnāre Ēdolē pēc kapitulācijas, kā arī kāda saimniece Īvandes pagastā un daudzas citas sievietes izvarotas. LKOK Riharda Ozera dēls Edgars Ozers kā gūsteknis nošauts Zlēkās 13. maijā, bet Īvandes pagastā divi leģionāri līdz nāvei vilkti aiz skrejošiem zirgiem. Šodien pasaule meklē kara noziegumos Afganistānā, Serbijā, Irākā, Čečenijā un citās vietās vainīgos. Savas prasības japāņiem izvirza ķīnieši. Kad mūsu likteņu lēmēji uzdrošināsies pacelt savas balsis? Kad beigsies latviešu karavīru piemiņas zaimošana un valsts vadītāju nepamatota apvainošana?
Nesaudzīga un briesmu pilna ir kara īstā seja. Par dziļu nožēlu, tajā visvairāk jācieš civiliedzīvotājiem. Tas tagad piemirsts, dodot priekšroku uzvarētāju varoņdarbiem, bet aizmirstot viņu kara noziegumus. 27. aprīlī LNT sāka rādīt 2004. gadā Krievijā uzņemto filmu “Soda bataljons”, kas jānoskatās katram, kurš vēlas zināt patiesību par necilvēcību pret sarkanarmiešiem un ievainoto sarkanarmiešu apšaušanu. Vācu fašisti izvērsa genocīdu pret ebrejiem un saviem politiskajiem naidniekiem, bet komunisti iznīcināja pašu tautas, okupēto valstu iedzīvotājus un sev uzticīgos partijas biedrus.
Abas okupācijas un Otrā pasaules kara notikumi bija viena no lielākajām traģēdijām Latvijas vēsturē. Svešās formās cits citam pretim frontē stāvēja brālis pret brāli, tēvs pret dēlu. Kopīgi pārciests tik daudz, ka veltīgi meklēt mūsu vidū vainīgo vārdus. Meklēsim un nosauksim tos, kas lika mums karot citam pret citu. Turēsim augstu kritušo piemiņu un kauju laukos parādīto varonību. 8. maijā pulksten 12 tiksimies Lestenes Brāļu kapos. Ar pietāti un izpratni atcerēsimies arī tos, kas krita nežēlīgajā karā pret fašismu, jo karā kritis karavīrs ir varonis, vienalga, kādā formā tērpies. Savu bijušo ienaidnieku, kritušo karavīru, piemiņas zaimošana nav tautas kultūras pazīme, it īpaši, ka patiesais ienaidnieks karā cietušajām tautām bijis viens.
