Nav ko pretskatīt. Pasaule kļuvusi plaša no putnu dziesmām un nojausmas par zaļo rotu. Gandrīz nekas netraucē smaidīt. Dvēsele lidinās kopā ar putniem.
Nav ko pretskatīt. Pasaule kļuvusi plaša no putnu dziesmām un nojausmas par zaļo rotu. Gandrīz nekas netraucē smaidīt. Dvēsele lidinās kopā ar putniem.
Priecāties par dzīvi – ko gan citu varētu vēlēties cilvēks pavasarī. Priecāties par sauli, par puķi, par zāli. Priecāties par tuvo atpūtas sezonu, labajiem brīvbrīžiem. Priecāties, ka drīz teātru ļaudis savus iestudējumus varēs izrādīt “skatītāju zālēs” ar augstākiem griestiem – dabā. Latvijai vasara ir svētki, bet pavasaris – jauka pirmssvētku rosīšanās.
Bet pēc īsā pavasara un vasaras, atsiluši un sevi palutinājuši, atgriezīsimies ierastajā ritmā – ar šallēm, lakatiem un… nomāktību par to, ka visapkārt ir tik tumšs.
Bet pagaidām – priecāsimies, ka saule nožāvē dubļus un veikalos parādās pludmales somas.
Tikai mazu brīdi mēs savu kolektīvo tautas depresiju izvētīsim saulē. Ar nosacījumu, ka saule spīdēs.
Man dažreiz šķiet, ka latviešiem pelēkā ir vienkārši par daudz. Vai jums tā nešķiet? Vismaz puķu ziedēšanas sezonas sākumā atzīsim, ka mēs kā kurmji tiecamies uz pazemi. Pelēkais šķiet tāds kā nacionāls. Pelēkas mājas, pelēkas attiecības, pelēki sapņi. (Labi, ja ar rozā maliņu.)
Vai mums patīk būt nemanāmiem? Ja pelēks mētelis, nevar pamanīt, ja pelēks garastāvoklis – ne tu kādu traucē, ne tevi kāds. “Kāda pelēcība!” var izsaukties spilgtāku krāsu cienītājs. Bet mēs varam lepni atbildēt – nevis pelēcība, bet nacionāli pelēks.
