Pērnā gada oktobrī tika pārtraukts Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas 36. kongress.
Pērnā gada oktobrī tika pārtraukts Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) 36. kongress. Tuvojās pašvaldību vēlēšanas, un, lai vēl vairāk nesašūpotu iekšējo situāciju partijā, tika nolemts priekšsēdētāja izvēli pārcelt uz vēlāku laiku. Tagad X stunda situsi, rīt paredzēts kongresa fināls – priekšsēdētāja vēlēšanas. Iespējams, ka daļu laika delegāti pavadīs, diskutējot par pēdējo mēnešu norisēm. Piemēram, pašvaldību vēlēšanām. Tajās LSDSP guva daudz pieticīgākus rezultātus nekā 2001. gada vēlēšanās. Toreiz ievēlēja 205 deputātus, bet šogad – 121. Tika zaudēta vara Rīgā. Ja atceramies, arī Jelgavā tika zaudētas divas pašvaldības deputātu vietas no trijām.
Šis ir brīdis, ka partija, kura pretendē uz īsto sociāldemokrātu statusu, bet pārējos sociālās vienlīdzības idejas paudējus uzskata par renegātiem, nonākusi lielās izšķiršanās krustcelēs. Saskaņā ar statūtiem pretendentus priekšsēdētāja amatam izvirza reģionālās nodaļas. Pašlaik to skaits ir divpadsmit. To vidū ieraudzīsim pašreizējo LSDSP līderi Daini Īvānu, partijas ģenerālsekretāru Jāni Dinēviču, Māri Tralmaku un citus pazīstamus sociāldemokrātu aktīvistus. Pikantu čili piparu šķipsnu kandidātu izvēlei piemet tas, ka pašreizējā LSDSP priekšsēdētāja Īvāna konkurenti būs Bojārs seniors (Juris) un Bojārs juniors (Gundars).
Domājams, ar J.Bojāru nav jāiepazīstina. Daudzi uzskata, ka “Jaunā laika” līderim Eināram Repšem piemīt diktatoriskas tieksmes, taču salīdzinājumā ar J.Bojāra kungu, viņu var uzskatīt tikai par vāju kopiju. Principā tā ir gadiem pārbaudi izturējusī J.Bojāra metode, kuras atslēga ir maksimāli nopulgot savus konkurentus un diskreditēt viņus ar klaji melīgiem apgalvojumiem. Varam atcerēties pagātni, kad vēlēja atjaunotās Latvijas Augstāko Padomi. Toreiz viņš savu konkurentu nu mirušo arhibīskapu Kārli Gailīti nomelnoja saistībā ar “melnās naudas” darījumiem. Par vēlāko gadu “pērlēm” nerunāsim. Šajā sakarā jāmin, ka Bojāra kunga un visas Latvijas sociāldemokrātiskās kustības nelaime ir tieši pats Bojāra kungs ar negribēšanu (nespēju?) pieņemt cita viedokli, savējo uzdodot par vienīgo pareizo. Šā apstākļa dēļ savā laikā no LSDSP aizgāja daļa tās biedru, izveidojot Sociāldemokrātu savienību.
LSDSP nopietni jāapsver arī bijušā Rīgas pašvaldības vadītāja G.Bojāra kandidatūra. Lai kā tagad sociāldemokrāti mēģinātu celt debesīs savu valdīšanas četrgadi, neko jaunu viņi neienesa – savi “čomi” stratēģiskajos amatos, apšaubāmi darījumi un pasūtījumu līgumu slēgšanas ar “savējām” firmām nebija nekāds jaunums arī pirms tam. Īpaši, ja atceramies vēl nebeigušos riņķa danci ap G.Bojāra amatu Rīgas Brīvostas valdē un ar to saistīto fantastisko atalgojumu gadiem uz priekšu. Kaut gan – varbūt tā jārīkojas īstam sociāldemokrātam?
Pašā LSDSP sūkstās, ka viņiem katastrofāli trūkst intelektuālo potenču, viņi nespēj piesaistīt Latvijas inteliģences gaišākos prātus. Tajā pašā laikā nepārtraukti uzsver savu visciešāko saistību ar Raiņa leģendāro personību, tiek piesaukti daudzi izcili divdesmito un trīsdesmito gadu sociāldemokrāti. Ar ko un kādām idejām šābrīža sociāldemokrātijas vadoņi domā piesaistīt intelektuālos spēkus? Ar nepārtrauktajiem varas cīniņiem partijā? Ar to, ka tāpat kā citas partijas nodarbojas ar netīrām finanšu “šmugulēm”? Nožēlojami, ka atšķirībā no daudzām citām valstīm, kurās sociāldemokrāti ir vieni no sociālā progresa virzītājiem, mūsējie aizņemti ar varas spēlēm un ņemšanos pa putras bļodu.
