Komunisma idejas tēvam Kārlim Marksam pieder spīdoša frāze par to, ka vēsture atkārtojas: pirmoreiz kā traģēdija, otrreiz kā farss.
Komunisma idejas tēvam Kārlim Marksam pieder spīdoša frāze par to, ka vēsture atkārtojas: pirmoreiz kā traģēdija, otrreiz kā farss. Ja lūkojamies uz demokrātijas attīstību Latvijā, tad no šā viedokļa traģēdiju esam piedzīvojuši. Vai būtu jāpiedzīvo farss?
1931. gadā 4. Saeimas vēlēšanās uz simts deputātu vietām startēja 103 deputātu kandidātu saraksti, no kuriem 57 ieguva mandātus. Tas nebija kandidātu sarakstu rekords: uz 2. Saeimu kandidēja 140, bet uz 3. – 120 sarakstu. Protams, tāds politisko spēku sadrumstalojums nenāca par labu tikko dzimstošajām demokrātijas tradīcijām. Redzot sašķeltās Saeimas zemo lemtspēju, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar uzticamajiem aizsargiem 1934. gadā naktī no 15. uz 16. maiju izdarīja valsts apvērsumu, kā rezultātā 4. Saeimas darbība tika pārtraukta. Beidzās 16 gadu ilgais demokrātijas posms, un sākās autoritāra valdīšana, ko tautā nostalģiski joprojām dēvē par Ulmaņa laikiem. Vai tas bija vajadzīgs? No saimnieciskā viedokļa raugoties – jā, jo pēc apvērsuma sākās saimnieciskais uzplaukums visās tautsaimniecības nozarēs. No otras puses, sākās preses un biedrošanās brīvību ierobežošana, biedrību un laikrakstu slēgšana.
Tiktāl par pagātni. Vai tā draud atkārtoties kā farss? Tiešā veidā noteikti ne. Asociācijas ar pagātni radās šonedēļ, kad 8. Saeimas Nevalstisko organizāciju darbību reglamentējošo likumu izstrādes apakškomisija lēma atbalstīt apvienības “”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” frakcijas priekšlikumu jaunajā politisko partiju likumā palielināt partijas dibinātāju skaitu no pašreizējiem 200 līdz 500 pilsoņiem. Varētu likties, kas tur slikts. Esam saraduši ar sakāmvārdu par diviem latviešiem un trijām partijām. Daudzus kaitina, ka viņi nespēj orientēties vairāk nekā sešdesmit reģistrētajās partijās. Arī lēmumu pieņemšanai, iespējams, traucē no daudzām partijām sastāvošā Saeima. “Tēvzemiešu” priekšlikums, protams, reģistrēto partiju skaitu nesamazinātu. Ja likumā tiktu iestrādāta norma par to, ka jaunu partiju dibināt var daudz lielāks skaits biedru nekā līdz šim, tas samazinātu iespējas dibināt jaunas. Jāņem vērā tas, ka ik gadu dažādu iemeslu dēļ beidz pastāvēt reiz nodibinātās partijas. Ja izejam no varas saglabāšanas loģikas viedokļa, daudz izdevīgāk būtu, ja valdošās koalīcijas partijas jaunu dibinātāju latiņu paceltu krietni augstāk par piedāvāto. Skaties, nepaietu ne daudzi gadi, un uz politiskās skatuves dižodamies paliktu tikai pašreizējie grandi.
Āža kāja tā vien lien ārā no priekšlikuma – nelaist pie siles iespējamos jaunos konkurentus. Vēl jo vairāk, zinot, ka nākamgad rudenī gaidāmas 9. Saeimas vēlēšanas. Visiem pārāk labā atmiņā palikusi “Jaunā laika” ielaušanās politiskajā Olimpā. Laikam uz ilgu palikšanu, jo “jaunlaikieši” vienlaicīgi ar “tēvzemiešiem” nākuši klajā ar pavisam jancīgu (vismaz sev) priekšlikumu. Proti, noteikt, ka “politiskā partija ir tiesīga piedalīties Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanās ne agrāk kā gadu pēc reģistrācijas”. Te nu jāsaka: “Šis ir tas brīdis, kad vajadzēja paklusēt.” Priekšlikuma izteicējiem acīmredzot pārāk īsa atmiņa, jo savu partiju nodibināja septiņus mēnešus pirms 8. Saeimas vēlēšanām. Kāds tam sakars ar farsu? Vistiešākais. Nepārprotami redzams, ka valsts finanšu līdzekļi nepieļauj jaunu to apsaimniekotāju parādīšanos. Citādi līdzšinējiem būtu jāsamazina peļņas daļa. Kam tad to gribas?
